Brālis Matejs: "Tā gaisma tur ir klātesoša"
Svitlana Duhoviča - Vatikāns
Jau ziņots, ka gadu mijā Parīzē no 28. decembra līdz 1. janvārim bija pulcējušies ap 15 tūkstoši jauniešu. Ukrainu pārstāvēja gan latīņu, gan grieķu katoļu rita piederīgie, kā arī pareizticīgie. Vairāki jaunieši stāstīja par savu ikdienas dzīvi kara realitātē, citi par bēgšanu no konflikta un par pieredzi migrantu statusā kādā no Eiropas zemēm. “Ar savu klātbūtni ukraiņu jaunieši liecināja par ilgām pēc miera un pauda vēlēšanos būt daļai no plašās Eiropas saimes,” saka angļu tautības reliģiskais.
Intervijā Vatikāna medijiem brālis Matejs pastāstīja par savu ceļojumu uz Ukrainu, ko viņš veica pirms Ziemassvētkiem. Tezē kopienas vadītājs apmeklēja valsts rietumu daļu un pabija arī Zaporižjē dienvidaustrumos, kur atrodas frontes līnija. Pārdomas, kas radušās pēc šī ceļojuma, viņš bija iekļāvis arī jauniešu saieta meditācijās. “Ukrainā, Ļvivā, Ternopiļā un Zaporižjē tikos ar daudziem drosmīgiem cilvēkiem, kuri raudāja, bet, kuri, pateicoties savai ticībai, tāpat kā Marija Magdalēna ir spējuši piecelties, lai citiem nestu labo vēsti, ka dzīvība ir stiprāka par nāvi. Viņi ir dzīvās zīmes, kas liecina, ka gaisma, ko svinam šajās Ziemassvētku dienās, patiešām atspīd tumsībā un ka tumsība to nav spējusi izdzēst,” 31. decembra sprediķī Eiropas jauniešu tikšanās dalībniekiem teica brālis Matejs.
Vatikāna mediju vaicāts, kāpēc viņš bija nolēmis apmeklēt Ukrainu, neraugoties uz kara briesmām, un kādā veidā šis lēmums izsaka Tezē kopienas paaicinājumu, brālis pastāstīja, ka ideja turp doties radās diezgan spontāni. Arī citi kopienas brāļi šajos mēnešos ir apmeklējuši Ukrainu. “Es biju Parīzē uz bīskapa Ihora Rantsija konsakrāciju, kurš šobrīd vada Parīzes Svētā Vladimira Lielā vārdā nosaukto ukraiņu grieķu katoļu eparhiju. Konsakrācijas svinībās piedalījās vairāki bīskapi, to skaitā Doņeckas grieķu katoļu ekzarhs Maksims Rjabuha, kurš šobrīd dzīvo Zaporižjē. Tā kā tik daudzi ukraiņu jaunieši ierodas Tezē, nodomāju, ka ir jāizrāda kaut neliels solidaritātes apliecinājums,” intervijā teica brālis Matejs. 21. decembrī viņš izlidoja uz Krakovu. Nākamajā dienā devās uz Ternopiļu un vēlāk uz Zaporižji. “Neraugoties uz bīstamo situāciju, noraizējies nebiju. Arī tāpēc, ka ir jābūt gataviem paust solidaritāti,” viņš apliecināja. “Zināju, ka mūsu draugi mūs nepakļautu briesmām. Mūsu kopienu nodibināja brālis Rožē, kurš atstāja Šveici, lai dotos uz Franciju II Pasaules kara sākumā. Viņš ieradās Tezē, vietā, kur bija daudz ciešanu un tas viss sastāda daļu no mūsu kopienas dibināšanas vēstures. Mans lielais jautājums mūsu dienās ir – vai esam aicināti būt klāt šajās kara situācijās tur, kur notiek lūzums cilvēku ģimenē?”
Kāda ir ukraiņu jauniešu klātbūtnes nozīme Tezē tikšanās laikā Parīzē? Ar ko viņi var dalīties ar citiem jauniešiem un ko var gūt no šīs pieredzes? Atbildot uz šiem jautājumiem, brālis Matejs teica, ka viņi izrāda ilgas pēc miera un vēlēšanos piederēt Eiropas saimei. Tāpat tie liecina par vēlmi komunicēt ar citiem jauniešiem. Ukrainā šajā brīdī tas nav viegli. “Ceru, ka viņi saņem jaunu spēku, lai turpinātu savu ikdienas dzīvi šajā, tik smagajā situācijā. Domāju, ka mums no ukraiņiem ir daudz ko mācīties. Tā ir neatlaidība, ko piešķir cerība un tas viņiem dod spēku izturēt pašreizējā situācijā,” saka Tezē kopienas priors.
Brālis Matejs apmeklēja Zaporižji, vienu no šobrīd bīstamākajām pilsētām, kas atrodas ļoti tuvu frontes līnijai. Kādā veidā šī pieredze ir ietekmējusi viņa garīgumu? Atbildot, viņš apliecina, ka ļoti svarīgi ir bijis tur pabūt šajās dienās: “Pēkšņi sapratu, ko nozīmē tas, kad sakām, ka ar Jēzus dzimšanu pasaulē ienāca gaisma, gaisma, kas atspīd tumsībā, kura to nespēja uzvarēt. Man tas bija ļoti svarīgi. Guvu liecību par to, ka jaunieši, kā arī pieaugušie kristieši un visa sabiedrība kopumā tur dzīvo. Tā gaisma tur ir klātesoša un tā mirdz tumsībā. Mūsu ticība mums saka, ka tumsībai nepiederēs pēdējais vārds un ka tā neuzvarēs. Šī pieredze man lika saprast, ka šī dramatiskā situācija kaut kādā veidā kaldina mūsu garīgumu un atjauno mūsu ticību caur tiem, kurus satiekam”.
Tekstu tulkoja un publicēšanai sagatavoja Inese Šteinerte
