ES bīskapi iestājas pret viendzimuma laulību atzīšanu
Inese Šteinerte - Vatikāns
“Apsvērumi, ko izsakām šajā paziņojumā, sakņojas Baznīcas antropoloģiskajā skatījumā, kas balstās uz dabisko likumu par laulību kā vīrieša un sievietes savienību,” paskaidrots ievadā. Pilnībā respektējot lomu, kāda pieder Eiropas Savienības Tiesai, bīskapi jūt nepieciešamību komentēt dažus lēmuma aspektus, ar bažām vērojot, ka tas ietekmē jautājumus, kas atrodas nacionālo kompetenču ziņā.
Tekstā atzīmēts, ka jau vairākus gadus Eiropas Savienības Bīskapu konferenču komisijas Juridisko lietu komiteja ir veikusi pārdomas par ģimenes tiesību jautājumiem ar pārrobežu sekām, pastāvīgi uzsverot prātīgas un piesardzīgas pieejas nozīmi un nepieciešamību izvairīties no nepamatotām ietekmēm uz nacionālajām tiesību sistēmām. Spriedums nosaka, ka dalībvalstij ir pienākums atzīt laulību starp diviem Eiropas Savienības viendzimuma pilsoņiem, kas likumīgi noslēgta citā dalībvalstī, kur viņi ir izmantojuši savu brīvību pārvietoties un dzīvot. “ES Tiesa šajā jomā jau ir spērusi soli ar C673/16 spriedumu. Tomēr, 2025. gada 25. novembrī izdotais nolēmums šķiet virzām jurisprudenci ārpus ES kompetences robežām,” teikts bīskapu paziņojumā.
Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 9. pants, kas skan “Tiesības slēgt laulību un tiesības dibināt ģimeni”, nosaka, ka “Tiesības slēgt laulību un tiesības dibināt ģimeni ir jāgarantē saskaņā ar nacionālajiem likumiem, kas regulē šo tiesību īstenošanu”. Laulība ir definēta kā savienība starp vīrieti un sievieti dažādu ES dalībvalstu juridiskajās sistēmās, tajā skaitā, dažos gadījumos izmantojot Konstitucionālos noteikumus. ES Tiesa patiešām atzīst, ka pienākums, kas ir noteikts tās likumdošanā “neiedragā laulības institūciju izcelsmes dalībvalstī, kas ir noteikta ar nacionālo likumu” un atzīst, kā tas šobrīd noteikts ES likumā, ka laulības nolikumi ir dalībvalstu kompetencē un ka Eiropas Savienības tiesību akti nevar šo kompetenci samazināt. Tādējādi, dalībvalstis var brīvi lemt, vai atļaut, vai neatļaut laulību starp viendzimuma personām sava nacionālā likuma ietvaros”.
Taču, ES Tiesa ievērojami sašaurina šāda apgalvojuma nozīmi, pasvītrojot, ka īstenojot šo kompetenci, katrai dalībvalstij ir jāpakļaujas ES likumam, jo īpaši noteikumiem, kas ietverti ES pilsoņu brīvības Traktātos par pārvietošanos un pastāvīgu uzturēšanos dalībvalstu teritorijā.
“Mēs ar bažām konstatējam tendenci piemērot noteikumus, kuriem būtu jāaizsargā nacionālo juridisko sistēmu jūtīgas sastāvdaļas, tādā veidā, ka tie padara nabadzīgāku to nozīmi,” raksta bīskapi. Viņi norāda arī uz ierobežoto lomu, ko Eiropas Savienības Tiesa piešķir dalībvalstu nacionālajām identitātēm un šo valstu sabiedriskajai politikai. Dažām dalībvalstīm laulības formu definīcija izriet no to nacionālās identitātes. ES Tiesas lēmums ietekmēs nacionālās ģimenes tiesību sistēmas un var radīt spiedienu tās grozīt. Bīskapi atzīmē, ka tas prasa arī atzīšanas procedūru ieviešanu un pat aicina, ja nepieciešams, uz attiecīgo nacionālo noteikumu nepiemērošanu. Bez tam, ir ietekme uz juridisko noteiktību, jo dalībvalstis nespēs skaidri paredzēt, kuras daļas no šo valstu ģimenes tiesībām paliks to autonomijā.
Eiropas Savienības Bīskapu konferenču komisija pauž raizes, ka spriedums, turklāt, var vest pie negatīvas attīstības citās jūtīgās jomās starptautiskajās ģimenes tiesībās, piemēram, iezīmējot ceļu līdzīgiem juridiskiem risinājumiem nākotnē attiecībā uz surogātmaternitāti. Visbeidzot, ievērojot izaicinošo kontekstu, ar kādu Eiropas Savienība šobrīd saskaras, kā arī atsaucoties uz tās uztveri dažādās zemēs, nav nekāds pārsteigums, ka šāda veida spriedumi rada antieiropeiskas izjūtas dalībvalstīs un šīs izjūtas var tikt viegli izmantotas.
