Bīskaps Skomarovskis: Solidaritātē mēs rodam spēku un cerību

Alina Petrauskaite, Svitlana Duhoviča - Vatikāns

35 gadus pēc neatkarības atjaunošanas, kas ukraiņiem atnesa patiesu un brīvi īstenotu reliģisko brīvību, šī nācija turpina saskarties ar kara šausmām. Atsaucoties uz svētā Jāņa Pāvila II brīdinājumu, ka karš ir milzīga nelaime, bīskaps izgaismo arī ārkārtējo un nemitīgo solidaritāti, materiālo un garīgo atbalstu, kas nāk no katra pasaules stūrīša.

Jūsu Ekselence, vai 35 neatkarības gadi ir īss, vai garš laiks?

No vēstures perspektīvas, 35 gadi nav daudz, bet mums, šeit, Ukrainā, ja atskatāmies uz visu, ko šajā laikā esam pieredzējuši, tas ir ļoti ilgs un notikumiem piesātināts posms. Mēs izgājām cauri smagai ekonomiskajai krīzei 1990. gados, kam sekoja atgūšanās centieni. Un tagad, kopš 2014. gada, mēs faktiski esam dzīvojuši kara stāvoklī, kas pārauga pilna apmēra iebrukumā 2022. gadā. Lai arī tas ir tikai neilgs fragments mūsu tūkstotis gadu ilgajā vēsturē, mums tas nozīmē milzīgu gājumu.

Ko neatkarības atjaunošana ir nozīmējusi ukraiņu tautas garīgajā dzīvē?

Šodien mēs dzīvojam neatkarīgā valstī un baudām patiesu sirdsapziņas brīvību, ne tikai brīvību, kas rakstīta uz papīra. Katram cilvēkam ir iespēja paust un apliecināt savu ticību. Kā jau katrā zemē, var pastāvēt birokrātiska rakstura jautājumi, taču sirdsapziņas brīvību garantē Ukrainas Konstitūcija un tā ir realitāte, ko pieredzam ikdienas dzīvē. Mums šī dāvana ir ārkārtēja un unikāla, jo īpaši, ja paraugāmies pagātnē. Padomju Savienība savā Konstitūcijā formāli atzina tiesības uz sirdsapziņas brīvību, tomēr, ideoloģisku apsvērumu dēļ Baznīca un reliģija tika sistemātiski vajātas. Dažreiz vajāšanas bija ļoti sīvas, citreiz vieglākas. Ticīgie tika apcietināti, daži atdeva savas dzīvības par ticību, bet citiem bija liegta jebkāda izaugsmes iespēja: viņi nevarēja kļūt skolotāji, vai ārsti, vai ieņemt nozīmīgu lomu sabiedrībā. Tas bija īstu pārbaudījumu laiks. Pat iepriekšējo cara režīmu laikā, Katoliskā Baznīca un faktiski, visas pārējās Baznīcas saskārās ar stingriem ierobežojumiem. Pat Pareizticīgā Baznīca, kas Krievijas impērijas laikos bija valsts Baznīca, cieta no stingrā “apskāviena”, kas neļāva tai brīvi elpot un veikt savu garīgo misiju. Tāpēc šie 35 neatkarības un reliģiskās brīvības gadi mūsu zemei nozīmē absolūti unikālu pieredzi. Bez šaubām, Baznīca šobrīd sastopas ar jauniem izaicinājumiem un vēl nepieredzētām problēmām, taču, ikreiz, kad svinam Neatkarības dienu, mēs pateicamiem Kungam par nenovērtējamo brīvības dāvanu, ko var baudīt mūsu kopiena.

Bieži dzird sakām, ka vajāšanu laikos cilvēku ticība bija stiprāka, jo tā rūdījās ciešanās. Paradoksāli, ka šodien, kad baznīcas ir atvērtas un cilvēki var brīvi sludināt Evaņģēliju, ticība šķiet novājinājusies. Ko jūs par to domājat?

Patiesībā ir radikāli mainījusies dzīve. Pagātnē, vajāšanu laikos, daudzi cilvēki baidījās kristīt savus bērnus, jo viņiem draudēja izrēķināšanās darba vietās. Šodien šīs lietas neviens vairs neliedz. Diemžēl, šodien pastāv risks, ka cilvēki visu savu dzīvi velta karjerai, vai materiālajai labklājībai, neatlicinot laiku citiem un Dievam, un galu galā ticību tie sāk uzskatīt par kaut ko nebūtisku. Gribu pieminēt piemēru, kas ir balstīts uz manis paša pieredzi. Kad es Padomju laikā strādāju seminārā, valsts noteica stingru kontroli pār kandidātiem, radot neskaitāmus šķēršļus. Rezultātā, tas, kura motivācija bija vāja, vai raksturs trausls, nespēja iestāties seminārā, vai drīz vien to pameta. Ja tika atklāts, ka jaunietis, kurš bija izgājis militāro dienestu, vai mācījies universitātē, un vēlējās iestāties seminārā, viņš tika pakļauts kauninošām “intervijām” un iztaujāts par sava lēmuma iemesliem. Iestāšanās seminārā bija smags process. Daži jaunie vīrieši izmēģināja desmit reizes pēc kārtas, pirms tie guva panākumus. Šodien šādas barjeras nepastāv. Tāpēc māc skumjas, redzot, ka cilvēku skaits, kuri vēlas iestāties seminārā, ir ļoti neliels, dažreiz tas ir tuvu nullei. Pat nesen esmu ievērojis, ka daudzi jaunieši, kuri uzsāk mācības seminārā, vēlāk nolemj, ka izvēlētais ceļš nav priekš viņiem. Ar vienu vārdu sakot, mēs dzīvojam pilnīgi atšķirīgā kontekstā un ļoti dažādos apstākļos.

Jūsu Ekselence, jūs bieži dalāties sāpēs ar ģimenēm un piedalāties vīriešu un sieviešu bēru ceremonijās, kuri ir samaksājuši visaugstāko brīvības cenu, atdodot visaugstāko dāvanu – savas dzīvības. Vai šim milzu upurim ir jēga un kā jūs šim pārbaudījumam stājaties pretim pastorāli? 

Mēs atrodamies situācijā, kurā Ukraina ir spiesta aizstāvēt sevi, jo mums ir uzbrukts. Es nezinu, cik daudzi no tiem, kuri izvēlas aizstāvēt dzimteni, to dara, domājot “mēs ziedojam savas dzīvības.” Patiesībā, viņi vēlas dzīvot, viņi cer, ka izdzīvos. Bet, būdami karavīri, viņi dara darbu, kurā pastāv nāves risks. Diemžēl, aizstāvji tiek nogalināti, viņus skar lodes un šķembu fragmenti. Ukrainas pilsoņiem ir jāiet cīņā un jāaizstāv sevi, jo nav neviena cita, kas to darīs mūsu vietā. Mūsu ļaudis ir spiesti doties uz fronti, lai aizstāvētu savu zemi. Tam ir tik liela vērtība, ka mēs cīnāmies, lai to pilnībā saprastu. Mēs to saucam par Tēvzemi. Tās ir mūsu kopējās mājas, mūsu kopējā iedzīve. Kad atnāk ienaidnieks un ar spēku izsit logus un izlauž durvis, tad jebkurš aizstāvēs savu ģimeni un savus mīļos tuviniekus. Šeit runa ir par mūsu kopējām mājām, par saikni, kas, mūs, visus ukraiņus, vieno. Lūk, tāpēc, ukraiņi ir cēlušies aizstāvēt savu zemi. Cena, ko maksāt, patiešām ir milzīga, taču tikpat liels ir apdraudējums. Ienaidnieks nav nācis, lai gluži vienkārši uzspiestu mums citādu politisko sistēmu, vai, lai diktētu jaunus vēlēšanu likumus. Viņi ir nākuši nogalināt un sagraut. Tāpēc, atbildot uz šo agresiju, Ukraina ir spiesta sevi aizstāvēt.

Ko šis kara laiks ir “atklājis” jums personīgi?

Protams, tā ir pilnīgi jauna pieredze, kas ļoti atšķiras no maniem iepriekšējiem uzskatiem par karu, kas man bija radušies, lasot grāmatas, skatoties filmas, vai sekojot ziņām par karu citās pasaules vietās. Šī realitāte ir pilnīgi citāda. Es nevarēju iedomāties, ka karš varētu būt šitāds. Varu teikt, ka tas viss man liek pilnīgi piekrist svētajam Jānim Pāvilam II, ka karš ir liela nelaime, un ja pastāv kaut mazākā iespēja no tā izvairīties, tad ir jādara viss, lai to panāktu. Miers ir milzu dāvana, bet karš ir neizmērojams ļaunums katram, kurš tajā ir ierauts. Esmu dziļi sapratis, ka lūgšanai par mieru ir neizmērojama vērtība, jo miers ir ārkārtīgi dārgs labums. Iespējams, mēs skaidrāk saprotam miera vērtību, kad tas ir zudis, kad plosās karš un viss ir pakļauts briesmām: bērni, veci ļaudis, nespēcīgie un stiprie – neviens nav izslēgts. Tas ir tad, kad tu saproti, cik miers – kara neesamība – ir dārgi cilvēkiem un tautai.

Vēl viena liela pieredze ir solidaritāte – ārkārtējā tuvība, ko izrāda tik daudzi cilvēki no visām zemes malām ukraiņu tautai. Šī solidaritāte līdz ar materiālo un garīgo atbalstu, ir noturīga: cilvēki nepagurdami par mums lūdzas un mums palīdz. Tā ir milzīga dāvana. Tāda solidaritāte nerodas, ja to uzspiež. Tā nāk tiešā veidā no sirds. Tā ir cilvēku sirds balss. Tas viss mums piešķir spēku un cerību. Mēs turpinām lūgties, lai šis karš beidzas cik drīz vien iespējams.

Tulkoja Inese Šteinerte