Vallepjetras svētnīca un tās neparastā freska

Marija Milvija Morčano - Vatikāns

Attālinoties no Romas un iegremdējoties dziļāk Apenīnos, Lacio apgabala ainavas atklāj mežos paslēpušās sakrālas celtnes. Tās ir “piespiedušās” tik cieši pie klintīm, it kā būtu saaugušas ar kalnu un atradušas tajā savu līdzsvaru. Šīs vietas ir diskrētas, bet ne aizmirstas. Cauri gadsimtiem tās ir bijušas ticības un tautas dievbijības liecinieces. Viena no tām atrodas 1337 metru augstumā uz Autore kalna nogāzes. Baznīca ir daļēji iebūvēta dabiskā alā, ko no augšas sedz klints. Uz fasādes ir balkons, no kura ticīgos sava apmeklējuma laikā uzrunāja pāvests Leons XIV.

Mežu zaļums, avoti, klintis un augstienes klusums veido vidi, kurā daba un cilvēks ir sasnieguši īpašu līdzsvarotību. Svētnīca atrodas Simbruini un Erniči kalnu ieskāvienā. Tos raksturo bagātīga koku un augu sugu daudzveidība. Svētceļojumu laiks parasti sākas maijā un ilgst līdz septembra beigām. Ziemā, kad sniegs un stindzinošs aukstums kalnu svētvietas dara nepieejamas, tās paliek aizvērtas. Izņēmums ir 16. februāris, Kunga Parādīšanās svētki.

Trīs tēli klintī

Vallepjetras sanktuārija centrā ir liela, uz klints uzgleznota freska, kurā attēlota Vissvētā Trīsvienība Rietumu mākslas tradīcijai ļoti retā formā. Trīs dievišķās personas ir attēlotas kā vienādas cilvēku figūras sēžam uz tā paša troņa, tādā pašā apģērbā, ar grāmatu kreisajā rokā, kamēr labā ir pacelta. Šis žests, kas bieži tiek interpretēts kā svētījošs, pieder senai oratoriju valodai un norāda uz to, kurš runā un atklājas. Tātad, attēlā ir redzams ne tikai Dēls, kurš rāda grāmatu un svētībai ir pacēlis roku, bet to pašu dara arī Tēvs un Svētais Gars. Attēlā nav neviena atribūta, kas dievišķās personas atšķirtu citu no citas, kamēr ornamentālais ietvars, parasts tronis un identisks apģērbs izceļ šo personu vienotību.

Svētā Trīsvienība, ko redzam Vallepjetrā, ir vairāk kā 2 metrus augsta un apmēram 1,60 cm plata. Mākslas vēsturē tā tiek traktēta kā piederīga romiešu ikonogrāfijai ar noslieci uz bizantiešu stilu, kas bija aktīva ap XIII gadsimtu. Ir dzirdēts arī par iespējamu saistību ar Džoakino da Fjores trinitāro teoloģiju un ar florenciešu mūkiem, kuri darbojās Anaņji diecēzē, taču svētnīcas un šī attēla sākumi paliek līdz galam nezināmi.

Kapelā ir arī citas freskas, to skaitā Pasludināšanas, Jēzus dzimšanas, Triju ķēniņu adorācijas un Prezentācijas svētnīcā ainas kopā ar darbu ciklu dažādos mēnešos. Uz sienām ir redzami arī Jaunavas Marijas un dažu svēto attēli, kas liecina par šīs vietas dekorāciju dažādiem posmiem.

Tautas tradīcija vēstī par kādu zemnieku, kurš ara kalna virsotnē, kad viņa vērši pēkšņi novēlās šķietamā bezdibenī. Sasniedzis klints malu, zemnieks ieraudzījis vēršus nometušos uz ceļiem Svētās Trīsvienības attēla priekšā, kas parādījies grotā. Cita leģenda, kas bijusi uzrakstīta uz pergamenta, bet laika gaitā pazaudēta, vēstī par diviem Ravennas iedzīvotājiem, kuri patvērušies Autore kalnā, bēgot no Nerona vajāšanām.  Viņus apmeklējuši apustuļi Pēteris un Jānis, un tie visi kopā esot redzējuši Svēto Trīsvienību svētījam kalnu kā jauno Sinaju.

Daži pētnieki ir uzskatījuši, ka pirmo kulta vietu ir nodibinājuši Austrumu mūki, vai eremīti. Atbalstot šo hipotēzi, tiek piesaukta triju figūru ikonogrāfija un daži apkārtnes vietvārdi. Kalns, kas atrodas iepretim, agrāk ir saucies Siona, bet uz Abrucu pusi atrodas ciemats, kura nosaukums ir Kapadoķija. Vēl viena tradīcija par Vallepjetras svētnīcas dibinātāju uzskata svēto Dominiku no Soras.

Kopienas ceļā

Vallepjetras vēsture nepieder tikai pagātnei. Uz sanktuāriju arī šodien plūst svētceļnieki, kuri ierodas kājām. Dienās pirms Vissvētās Trīsvienības svētkiem uz šejieni vairākas stundas ceļā, tajā skaitā naktī, pavada kopienas no Čočarijas (Ciociaria), Aņjenes ielejas un no Abruciem. Katra kopiena nes savu karogu, dzied dziesmas un skaita lūgšanas. Kolektīvais svētceļojums saglabā senās formas, bet turpina uzrunāt mūsdienu paaudzes: nogurums, gaidas un ierašanās pie sakrālā attēla ir daļa no pieredzes, kas vieno dažādas teritorijas un kas ik gadus tiek atjaunota.

Piemiņas votas, ko atstāj svētceļnieki, šodien ir sakrātas muzejā zem laukuma. Šeit atrodas ne tikai devocionāli priekšmeti, bet arī eksistenciālas liecības, to skaitā izārstētas slimības, izglābšanās no briesmām, došanās ceļā, atgriešanās un citas saņemtās žēlastības.

Tulkoja un publicēšanai latviešu valodā sagatavoja Inese Šteinerte