Misionārs Kazahstānā: "Baznīca arvien vairāk runā kazahu valodā"

Inese Šteinerte - Vatikāns

Kā aģentūrai FIDES stāsta 37 gadus vecais priesteris Gabriels Johers, Jēzus un Marijas kalpu kongregācijas loceklis no Austrijas, kurš veic Pontifikālo Misiju darba direktora pienākumus Kazahstānā, katoļu kopiena šeit ir minoritāte ap 20 miljonus lielā iedzīvotāju skaitā vidū. Pārsvarā šeit tiek praktizēta islāma ticība, otrajā vietā ir pareizticīgie. Katoļu Baznīca sastāv no apmēram 120 tūkstošiem ticīgo un tā iedalās Astanas arhidiecē, Karagandas un Almati diecēzēs, kā arī Atirau apustuliskajā administrācijā.

Katoliskā Baznīca plašajā Kazahstānas zemē savas saknes ir laidusi galvenokārt poļu, vāciešu, ukraiņu un lietuviešu deportāciju laikā, kad padomju vara tos nometināja gulagos. Pēc Kazahstānas neatkarības iegūšanas no Padomju Savienības un ekleziālo struktūru atjaunošanas 90. gados, Baznīca pakāpeniski attīstīja misionāro dimensiju. Šodien, kad bijušo deportēto vēsturiskās kopienas sarūk, tajā skaitā daudziem atgriežoties savās izcelsmes zemēs, pastorālā uzmanība tiek veltīta kazahu tautai. Baznīcu sāk apmeklēt vietējie ļaudis, kuri nāk gan no neticīgo, gan musulmaņu ģimenēm.

Pirms 20 gadiem Kazahstānā ieradās misionāri ar uzdevumu aprūpēt uz šejieni pārvietoto katoļu ģimenes, taču šodien Baznīcas nākotne iezīmējas citādās krāsās: pastorālā darbība arvien vairāk tiek orientēta uz kazahu kopienu. “Valoda, ko parasti lietojam liturģijā, katehēzē un pastorālajā aprūpē joprojām ir krievu,” stāsta priesteris no Austrijas. Pagaidām vēl neeksistē Bībeles un liturģisko grāmatu oficiāls tulkojums kazahu valodā. Protestantu kopienām tāds jau ir, bet Katoļu Baznīca pie tā vēl strādā.

 “Kazahu tautības cilvēkiem būtu ļoti svarīgi svinēt Svēto Misi un lūgties savā valodā,” saka tēvs Gabriels. “Tas ir inkulturācijas process, kas prasa laiku. Pie tulkojumiem strādā speciāli izveidota komisija. Ir jāspēj atrast īstie vārdi, precīzi teoloģiskie termini, bet, kad šis darbs būs pabeigts, domāju, ka daudzi cilvēki jutīsies vēl vairāk iesaistīti un priecīgi piedalīties Baznīcas dzīvē,” piebilst misionārs.

Tikmēr jau ir paspēts spert pirmo soļus. Katru dienu Astanas katedrālē tiek skaitīts Rožukronis gan krievu, gan kazahu valodās. Arī Svētās Mises laikā kazahu valodā skan vairākas dziesmas. Bez tam, Karagandas Garīgajā seminārā vienreiz nedēļā eksperimentālā kārtā šajā valodā notiek liturģija, izņemot konsakrācijas vārdus, kas tiek izrunāti latīniski. Šī perspektīva atspoguļojas arī nākamo priesteru formācijā. “Seminārā mācām kazahu valodā”, skaidro Pontifikālo Misiju darba vadītājs, paužot pārliecību, ka “tas ir Baznīcas ceļš šajā zemē”.

Pārmaiņas  attiecas arī uz katoļu kopienu seju. “Laukos kristieši lielākoties ir bijušie deportētie un deportēto pēcteči,” stāsta tēvs Gabriels. Sabrūkot Padomju Savienībai un daudziem atgriežoties mājās, lauki pamazām iztukšojas. Lielajās pilsētās dzīvo daudz neticīgo kazahu tautības cilvēku, kuri, nonākot saskarsmē ar Baznīcu, vēlas zināt, kas tā ir par vietu un ko tajā dara. Redzot viņu interesi, ir iespējams piedāvāt tiem iepazīties ar Evaņģēliju. “Tie ir cilvēki, kuri meklē,” saka reliģiskais. Viņš stāsta, ka vietu Baznīcā ir atraduši arī diezgan daudzi kazahi, kuri ir nākuši no islāma pasaules un pievērsušies katoļticībai. Viņu izvēle nav bijusi bez grūtībām. Dažās ģimenēs tie ir saskārušies ar pretestību, jo ir nostiprinājies uzskats, ka islāms un kazahu identitāte ir cieši saistīti, ka mainīt reliģiju, nozīmē atteikties no savas kultūras.

Draudzē, kurā strādā priesteris Gabriels, šī gada Lieldienās ir nokristījušies 4 pieaugušie, pagājušogad viņu bija 12. Šobrīd 10 cilvēki iziet katehumenātu. Misija nozīmē veidot arī tikšanās iespējas ar vietējo sabiedrību. Baznīcās tiek rīkoti koncerti, kultūras aktivitātes, sociālās iniciatīvas. Reliģiskās māsas palīdz slimniekiem un invalīdiem. Par privileģētu tikšanās vietu ar iedzīvotājiem ir kļuvusi katoļu vadītā skola.

Tēvs Gabriels Kazahstānā dzīvo ap divarpus gadus. Jēzus un Marijas kalpu kongregācija, kurai viņš pieder, 25 gadus vada skolu Kornejevkā valsts ziemeļos. “Svētā Laurencija” skola ir atzīts izglītības projekts, par kuru jau minētās kongregācijas pārstāvji rūpējas sadarbībā ar Austrijas franciskāņu māsām. Skolas galvenā ēka PSRS laikos bija Komunistiskās partijas vietējais sēdeklis. Reliģiskajiem šī struktūra  tika uzticēta 2000. gadā. Tā ir publiska mācību iestāde, kas sastāv no sākumskolas un vidusskolas, kā arī no bērnudārza. Skolā mācās ap 200 skolēnu. Tā kā reliģiskie šeit māca arī vācu valodu, absolventi var turpināt studijas Vācijā, vai Austrijā. Misionārs uzskata, ka lauku vidē, kur pastāv bezdarbs un alkoholisma problēmas, skola bērniem sniedz konkrētas iespējas veidot sev labāku nākotni.

Kazahstānas teritorija met lielus izaicinājumus. Attālumi ir milzīgi. Lai sasniegtu vienu no misionārajām stacijām, ir jāpārvar ap 250 kilometru. Draudze, kas atrodas vistuvāk “Svētā Laurencija” skolai, ir 600 kilometrus tālu. Daudz kalpojuma laika tiek aizvadīti automašīnā. Par spīti tam, misionāri cenšas apmeklēt pat visattālākās draudzes. Vismaz reizi mēnesī viņi dodas pie tām, lai svinētu Svēto Misi, izklausītu grēksūdzes, dalītos dzīves stāstos. Ģimeniska atmosfēra un savstarpējs atbalsts ir viens no Baznīcas Kazahstānā stiprajiem punktiem.

Tēvs Gabriels kopā ar dažām klostermāsām gadā reizi izbraukā visus Kazahstānas misionāros punktus, katrā no tiem paliekot 2-3 diennaktis, spēlējoties ar bērniem un aprunājoties ar pieaugušajiem. Pontifikālo Misiju darba projektu klāstā ietilpst arī vasaras nometnes. Šogad tās ir veltītas amerikāņu arhibīskapam, teologam un rakstniekam Fultonam Šīnam, kuru šī gada 24. septembrī Baznīca ir paredzējusi iecelt svētīgo kārtā. Fultons Šīns savulaik ir bijis arī Pontifikālo Misiju darbu vadītājs ASV.

Misionāri Kazahstānā atbalsta bāreņu namu Almati pilsētā un kapelas celtniecību Burabajā, valsts ziemeļos, kas tiek dēvēta par “Kazahstānas Šveici” un ir tūristu iecienīta vieta. “Vēlamies būt klātesoši arī brīvdienu pavadīšanas vietās,” saka tēvs Gabriels. “Neliela kapela, atpūtas namiņš – arī tie var kalpot par satikšanās iespēju ar daudziem cilvēkiem. Arī tas šodien piederas pie evaņģelizācijas,” uzskata reliģiskais.