Kafarnauma, kur Jēzus atrada mājvietu
Frančesko Patons, OFM
“Kad Jēzus dzirdēja, ka Jānis ir nodots, Viņš atgriezās Galilejā. Un Viņš, atstājis, Nācaretes pilsētu, aizgāja dzīvot Kafarnaumā pie jūras, Zabulona un Neftalima robežās” (Mt 4,12-13). Tā evaņģēlists Matejs apraksta brīdi, kurā Jēzus savas publiskās darbības sākumā atstāj zemi, kurā izauga, lai apmestos vietā, kas turpmāk kļūs par Viņa jauno mājvietu, “Viņa pilsētu” (sal. Mt 9,1).
Matejs, Levi, kurš iekasēja nodokļus romiešu iekarotāju labā uz ceļa, kas no Kafarnaumas veda uz Damasku, šai Jēzus mājvietas maiņai sniedz arī teoloģisku pamatojumu: “Zabulona zeme un Neftalima zeme, piejūras ceļš Aizjordānijā, pagānu Galileja. Tauta, kas dzīvoja tumsībā, redzēja lielu gaismu un tiem, kas sēdēja nāves ēnas valstībā, ir uzaususi gaisma” (Mt 4, 14-16). Katrs svētceļnieks, kas arī šodien ierodas Kafarnaumā Tiberiādes ezera krastā, var gūt ārkārtēju pieredzi, uzlūkojot pilsētu, kurā Jēzus pārsvarā dzīvoja trijos savas darbības gados Galilejā. Šeit Viņš aicināja savus mācekļus, šeit sludināja, dziedināja slimos, veica varenas zīmes, kas atklāj Viņa dziļo Mesijas un Dieva Dēla identitāti.
Tēvs Stanislavs Lofreda, franciskāņu arheologs no Jeruzalemes Bībeles institūta, kurš šai vietai ir veltījis savu dzīvi un bijis galvenais tēva Virgilio Kanio Korbo līdzstrādnieks 19 izpētes kampaņās laikā no 1968. līdz 1986. gadam, Kafarnaumai veltītajā ceļvedī ir atgādinājis par arheoloģijas patieso mērķi šādiem vārdiem: “Mēs, arheologi, izceļam gaismā pagātnes materiālās lietas, taču patiesībā meklējam kaut ko vairāk. Mūsu galējais mērķis ir atjaunot cik vien tas iespējams, kontaktu ar aizgājušajām paaudzēm, runāt par tām un likt runāt pašreizējām paaudzēm”. Kad domājam, ka Kafarnauma bija “Jēzus pilsēta” un pieminam pirmos apustuļus, mēs tūlīt apzināmies, kāda nozīme ir tās senajām paliekām visai cilvēcei. Svētās Zemes kustodijas brāļiem, kuri sargā šo vietu kā kopiena, kas lūdzas un izrāda viesmīlību, Kafarnauma ir daudz kas vairāk par arheoloģiskas izpētes vietu: tā ir Jēzus pilsēta, tas ir Kunga nams.
Privileģēts ciemats ezera krastā
Arheoloģiskās izpētes vieta atrodas Tiberiādes (Kinneretas) ezera ziemeļrietumu krastā Galilejā, apmēram 210 metrus zem jūras līmeņa, 17 kilometrus no Tiberiādes pilsētas, 3 kilometrus no Tabgas un 5 kilometrus no vietas, kur Jordānas upe ieplūst ezerā. Oriģinālais semītu valodas vārds ir Kefar Nahum, kur “kefar” nozīmē ciematu, bet “Nahum” cilvēka vārdu, kurš pieder arī pie tā dēvētajiem “mazajiem praviešiem”. Origens šo vietu interpretēja kā “mierinājuma ciematu” pēc ebreju saknes “nhm”, bet Hieronīms to tulkoja kā “skaista pilsēta” pēc saknes “n’m”. Ebreju izrunai tuvākā ir “Kafarnauma” un to pieņēma jau Flāvijs.
Senās Kafarnaumas drupas aizņem apmēram 6 hektārus lielu platību. Divas trešdaļas pieder Svētās Zemes franciskāņu kustodijai, bet pārējā, Austrumu daļa, grieķu-pareizticīgo patriarhātam. Senais ciemats tika pamests pirms apmēram tūkstoš gadiem, neraugoties uz to, ka dažas arābu ģimenes no semekijehas cilts bija tur palikušas līdz pat arābu-izraēliešu karam 1948. gadā. Jēzus laikā Kafarnauma bija pierobežas pilsēta, kurā darbojās muita (sal. Mk 2,13-15). Tā atradās uz liela Romas impērijas ceļa, kas veda uz Damasku. Kafarnauma bija vienīgā vieta ezera ziemeļrietumos, 5 kilometrus no Jordānas, kas iezīmēja robežu starp Heroda Antipas tetrarhiju un Golanu, kas bija piešķirta viņa brālim Filipam. Viņi abi bija Heroda Lielā dēli.
1975. gadā, ap 100 metriem uz ziemeļaustrumiem no sinagogas, tika atrasts akmens ar imperatora Hadriana vārdu. Tas apstiprināja impērijas ceļa posmu. Romiešu karavīru apmetne, kas tiek aprakstīta Evaņģēlijos (sal. Lk 7,1-10; Mt 8, 5-13), izcēla ciemata nozīmi kā tranzīta punktu. Arheologu uzietās monētas un māla izstrādājumi liecina, ka Kafarnaumai bija tirdznieciskas attiecības ar Galilejas augstieni, Golanu, Sīriju, Feniķiju, Mazāziju, Kipru un Āfriku. Savukārt, pārsteidzoši ir tas, ka pārāk maz kontaktu ir bijis ar Palestīnas centrālo un dienvidu daļu.
Jēzus atstāj Nācareti un dodas dzīvot uz Kafarnaumu
Kā jau teikts, Jēzus atstāja Nācareti un ieradās dzīvot Kafarnaumā. Viņa izvēle nebija nejauša. Nācarete “bija kalnains apvidus, atrauts no lielajiem komunikācijas ceļiem, kamēr Kafarnauma atradās uz stratēģiska ceļa, pie tam bija pietiekami tāla no lielo pilsētu centriem, jo īpaši no Tiberiādes, kur Herods Antipa bija izveidojis savu galvaspilsētu. Tādējādi, Jēzus varēja plaši izplatīt savu Vēsti, neizsaucot tūlītēju reakciju no politisko un reliģisko līderu puses. Bez tam, šeit dzīvoja cilvēki ar daudzveidīgu nodarbošanos. Tie bija zvejnieki, zemnieki, amatnieki, tirgotāji, publiskās amatpersonas. Attiecības ar romiešiem, kā teikts jau minētā Lofredas aprakstos, bija “ārkārtēji sirsnīgas līdz pat tam, ka romiešu simtnieks uzcēla sinagogu ebreju kopienai”. Tāpēc nav brīnums, ka Jēzus aicināja pirmos mācekļus tieši no šīs kopienas – zvejniekus Pēteri un Andreju, Jēkabu un Jāni, kā arī muitnieku Mateju.
Pētera māja: no “domus-ecclesia” līdz Memoriālam
Starp visiem franciskāņu veiktajiem arheoloģiskajiem izrakumiem, visnozīmīgākais atklājums ir tā dēvētā “insula sacra”, jeb “sakrālā sala”. Izrakumi, ko 1968. gadā uzsāka tēvi Virgilio Korbo un Stanislavs Lofreda, ir ļāvuši rekonstruēt šīs vietas tūkstoš gadu vēsturi četrās galvenajās fāzēs. Tātad, Jēzus nama vēsturi var iedalīt sekojošā veidā. Pirmā fāze – par sākotnējo datējumu tiek noteikts I gadsimts pirms Kristus. Otrā fāze – sākot no I Kristus gadsimta beigām daļa šī nama tika pārveidota par “domus-ecclesia”, proti, tā tika iekārtota kā reliģisko tikšanos vieta. Trešā fāze – IV gadsimtā tā dēvētā “domus-ecclesia” tika paplašināta un atdalīta no ciemata pārējās daļas ar iespaidīgu mūri. Ceturtā fāze – otrajā V gadsimta daļā visas sakrālās salas struktūras tika nojauktas un šeit uzcelta oktagonālas formas baznīca.
Par kristīgo šīs celtnes raksturu liecina daudzi grafiti ar Jēzus vārdu un monogrammu, kā arī tādi liturģiskie izteicieni kā “āmen”, “kyrie eleison” un iegravējums senā sīriešu valodas variantā, kas varētu attiekties uz Euharistiju. Valodu daudzums liek pieņemt, ka “domus-ecclesia” izmantoja ne tikai vietējie ticīgie, bet arī svētceļnieki. Pēteris Diakons, kurš dzīvoja XII gadsimta pirmajā pusē, savā darbā “De locis sanctis” ir iekļāvis IV gadsimta svētceļnieces Egērijas liecību. Viņa šo celtni apraksta šādi: “Kafarnaumā bez apustuļu prinča (Pētera) mājas, ir uzcelta baznīca, kuras sienas arī šodien ir palikušas tādas pašas, kādas tās ir bijušas (sākotnēji). Kungs tur dziedināja triekas skarto. Bez tam, tur ir arī sinagoga, kurā Kungs dziedināja apsēsto. Uz to ved daudzi pakāpieni. Šī sinagoga ir celta no tēstiem kvadrātveida akmeņiem. Netālu no turienes var redzēt akmens kāpnes, uz kurām stāvēja Kungs”.
V gadsimta otrās puses oktagonālā baznīca tika iecerēta tā, lai ar centrālo astoņstūru pozīciju svētceļniekiem norādītu Svētā Pētera mājas precīzo atrašanās vietu, kas ir aprakta zem baznīcas podija. V gadsimta beigu posmā Austrumu pusē tika pievienots arī baptistērijs un absīda. Mūsdienu Memoriāls, kas ir itāļu arhitekta Ildo Avetas darbs, tika iesvētīts 1990. gada 29. jūnijā. Tēvs Korbo, kurš vadīja arheoloģiskos pētījumus, nomira 1991. gadā un ir apbedīts blakus Svētā Pētera mājai, zem Memoriāla.
IV gadsimta un Jēzus laika sinagogas
Otrs nozīmīgs Kafarnaumas monuments ir “baltā” sinagoga. Atšķirībā no privātmājām, kas celtas no melniem bazalta akmeņiem, šī sinagoga gandrīz pilnībā ir celta no tēstiem kvadrātveida kaļķakmens blokiem, kas ir atvesti no vairākus kilometrus tālām raktuvēm. Daži no akmeņiem varēja sasniegt ap četras tonnas. Dekoratīvie elementi ir ļoti izsmalcināti un bagāti ar ebreju simboliku.
Kā īsumā apraksta tēvs Geigers, “kas attiecas uz Jēzus laika sinagogu, līdz pat XX gadsimta ausmai arheologi pārsvarā bija pārliecināti, ka viņi to ir atraduši. Taču, divi vācu arheologi Heinrihs Kols un Karls Vatzingers, izpētot drupas laikā no 1905. līdz 1916. gadam, šo celtni datēja ar apmēram 200. mūsu ēras gadu. Tātad, ja tā nevarēja būt Jēzus laika sinagoga, tad franciskāņi, kas darbojās izrakumos no 1968. līdz 1990. gadam, ar zināmu piesardzību minēja, ka zem pašreiz redzamās sinagogas varētu atrasties vecāka sinagoga. Pirmais pārsteigums bija atradums zem sinagogas grīdas. Šeit tika uziets vairāk nekā 30 tūkstoši monētu, kas ir datētas ar IV gadsimta beigām, precīzāk, no 383. līdz 395. gadam.
Korbo un Lofredas veiktie izrakumi šo sinagogu ļāva datēt ar vēlīno IV gadsimtu, balstoties tieši uz vairākos slāņos atrasto romiešu monētu un māla izstrādājumu izpēti. Bez tam, zem “baltās” sinagogas arheologi atraka no bazalta akmens veidotu I gadsimta grīdu, kas klāja publisko celtni, kuras izmēri liecina, ka tā nevarēja būt privātmāja. Korbo un Lofreda atzīst, ka “I gadsimta plašā grīda, kas tika atklāta zem “baltās” sinagogas centrālās navas, varēja piederēt tik ļoti meklētajai sinagogai, proti, tai, kuru uzcēla romiešu simtnieks un kuru apmeklēja Jēzus”. Šajā sinagogā Jēzus sabatā mācīja kā tāds, kam ir vara un izdzina nešķīstos garus (sal. Mk 1, 21-28), un šeit Viņš attīstīja savu runu par Dzīvības Maizi (sal. Jņ 6, 22-71).
Kristiešu un ebreju kopienu līdzāspastāvēšana
Bizantiešu ciematā, kas pastāvēja no IV līdz VII gadsimtam, plecu pie pleca dzīvoja nu jau par vairākumu izveidojusies kristīgā kopiena un ebreju minoritāte. Par kristiešu klātbūtni liecina keramikas fragmenti, kas apzīmēti ar krustiem un tie ir atrodami visā franciskāņu teritorijā, savukārt par ebreju kopienu atgādina sinagoga un arheoloģiskie izrakumi, tādi, kā, piemēram, piekariņš ar tetragrammu. Tādējādi, Kafarnauma bija unikāla visā reģionā, jo citās tā vietās atšķirīgas reliģiskās kopienas centās dzīvot atsevišķos ciematos, nevis kopā.
Kafarnaumas arheoloģiskā vēsture
Kafarnaumas arheoloģiskā vēsture sākas 1838. gadā līdz ar Edvardu Robinsonu, kurš pamanīja sinagogas drupas, tās nesaistot ar Evaņģēliju. Precīzi to identificēja Čārlzs Vilsons 1866. gadā. 1894. gadā Svētās Zemes kustodija ar franciskāņu brāļa Džuzepes Baldi starpniecību šīs drupas nopirka no beduīniem. XX gadsimta sākumā rakšanas darbus šeit uzsāka Austrumu vēstures pētnieki no Vācijas Heinriks Kols un Karls Vatzingers, vēlāk – Mazo franciskāņu brāļi Vendelins un Mendens.
1920. gados franciskānis no Nācaretes Gaudencio Orfali atraka bizantiešu baziliku. Pēc ilga pārtraukuma, 1968. gadā kustodija uzticēja izrakumus franciskāņu tēviem Virgilio Korbo (1918-1991) un Stanislavam Lofredam (1932-2025), kuriem palīdzēja vēl divi franciskāņi no tā paša Mazo brāļu ordeņa Bellarmino Bagati un Godfrijs Kloetzli. Jau 1968. gadā zem oktagonālās baznīcas viņi atklāja IV gadsimta “domus-ecclesia” un vēl dziļāk I gadsimta dzīvojamo māju, apliecinot, ka sākotnējā mājas vide pusgadsimtu pēc Kristus nāves tika pārveidota par kristīgā kulta vietu Pētera piemiņai.
Korbo veiktie izrakumi ļāva rekonstruēt visu šīs vietas hronoloģiju, sākot no Vidējā Bronzas laikmeta, tas ir, apmēram, no 2000. līdz 1550. gadam pirms Kristus, līdz arābu laikam VII gadsimtā, pārdefinējot monumentālās sinagogas datumu un atklājot iepriekšējā, tas ir, Jēzus laika sinagogu. Korbo pabeidza darbu līdz ar Memoriāla izveidošanu virs Pētera mājas 1990. gadā. Viņa iesākto turpināja Lofreda, kurš pētīja bizantiešu un arābu vēstures fāzes un rūpējās par zinātnisko publikāciju krājuma “Cafarnao” izdošanu, kas sastāda 9 sējumus.
Ziemeļaustrumu pusē, kas ir Jeruzalemes grieķu pareizticīgo patriarhāta īpašums, izrakumus vadīja Vasilioss Tzaferis (1978-1987). Rezultātā tika atklātas četras galvenās pētījumu platības un iespaidīgs, ap 200 metrus garš valnis ar diviem taisnstūrveida moliem, kas ietiecas ezerā. Bez tam, no zemes tika izcelta arī dārgumu lāde ar 282 zelta dinārijiem, kas datējama ar arābu-bizantiešu laikmeta griežiem.
Franciskāņu klātbūtne
Svētās Zemes kustodijas franciskāņi joprojām ik dienas pieņem svētceļniekus, kas ierodas Kafarnaumā, meklējot kontaktu ar “Jēzus pilsētu”, ar vietām, pie kurām apstājās Viņa skatiens un skanēja Viņa balss, kur darbojās Viņa rokas. “Baltās” sinagogas mirdzums, no bazalta akmeņiem celto māju vienkāršība, Pētera māja, kas vispirms tika pārveidota par “domus-ecclesia”, vēlāk par bizantiešu baziliku un šodien par Svētā Pētera Memoriālu, tuvumā esošā ezera klusums – tas viss vēstī par klātbūtni, ko ticība joprojām atzīst par dzīvu. Raugoties uz antīkās Kafarnaumas drupām, svētceļnieks var iztēloties senā ciemata mājas un iedzīvotājus, Evaņģēlijos aprakstītās un šeit notikušās ainas, saklausīt Jēzus vārdu atbalsi no Dzīvības Maizes un kopā ar Pēteri apliecināt: “Kungs, pie kā lai mēs ejam? Tev vienam pieder mūžīgās dzīves vārdi” (Jņ 6, 68).
Tulkoja Inese Šteinerte
