Karminas depresija un pāvesta mierinošais apskāviens
Antonella Palermo, Jānis Evertovskis – Vatikāns
Viņai ir tik starojoša seja un atvērts smaids, ka neko tādu nevarētu pat iedomāties. Karmina Santamarija Tehada (Carmina Santamaría Tejada) ir 35 gadus veca skolotāja no Spānijas. Viņai pietika drosmes salauzt to, ko pati sauc par tabu: runāt par garīgo veselību. Depresija, kas jau kopš pusaudža gadiem meitenei sagādāja nepanesamas ciešanas un pat aizveda līdz ekstremālam, taču par laimi, neizdevušamies solim, ir kaut kas tāds, kurā viņa spēja dalīties ar miljoniem cilvēku. Tas notika šī gada 9. jūnijā Barselonas Olimpiskajā stadionā, kur Katalonijas jaunieši pulcējās kopā ar apustuļa Pētera pēcteci, pāvestu Leonu XIV, lai svinētu svētkus un uzticētu viņam savas cerības un bažas.
Pāvesta apskāviens
“Tas bija patiešām silts apskāviens, apskāviens, kas man sniedza mierinājumu. Tāpat kā tad, kad esi noguris un kāds tevi pēkšņi apskauj, un tavs smagums izgaist – tavs emocionālais smagums, tava nasta...” Tā gandrīz pēc diviem mēnešiem Karmina atceras savu atklāto sarunu ar pāvestu un to sajūtu, ka viņa tiek patiešām saprasta, ka viņu apņem žēlastība, mīloša, tēvišķa un konkrēta klātbūtne. Tas bija mierinājums dvēselei.
Tas notika Lielā gavēņa sākumā, kad viņa darbojās ar Barselonas jauniešiem, gatavojot dziesmas korim, kuru pati vada. Toreiz viņai pienāca klāt par pastorālo darbu ar jauniešiem atbildīgais priesteris un pastāstīja, ka tikko bijis liecinieks pašnāvībai. Viņš bija ļoti satriekts. “Mēs sarunājāmies,” stāsta Karmina, “un es padalījos ar savas dzīves stāstu – ar tiem aspektiem, ko priesteris līdz tam brīdim nezināja. Dažas dienas vēlāk saņēmu no viņa zvanu, kurā viņš man piedāvāja pastāstīt par savu pieredzi Svētajam tēvam viņa vizītes laikā. 'Vai tu vēlētos uzdot jautājumu pāvestam?'”
Tikšanās ar Dievu – iemesls dzīvot
Tā no nejaušas sarunas radās iespēja izvilkt gaismā šo tumsu, kas pa šo laiku, pateicoties pareizai ārstēšanai, atkal ir kļuvusi par gaismu – iekšējo gaismu gan sev, gan citiem. Karmina runā par “otro iespēju” pēc šī pašnāvības mēģinājuma, kas par laimi neizdevās. “Manā skatījumā Dieva roka tur bija klātesoša jau pirms šī soļa. Es tik ilgi turējos... un ne tikai pateicoties labai terapijai, kas man ļoti palīdzēja. Noslēgumam tuvojās Covid laiks, un es atceros, ka katru pēcpusdienu man bija fiksēts tikšanās brīdis ar Kungu Svētajā Misē. Mēs gājām maskās, un es visu dievkalpojuma laiku raudāju, jo vairs nespēju izturēt. Un tomēr pirms došanās prom es teicu: 'Kungs, tiksimies rīt. Kungs, es atgriezīšos rīt, es izturēšu vēl vienu dienu.' Un tā es turpināju darīt.”
Mūzika un koris: balzams dvēselei
Karmina māca angļu valodu un mūziku. Tieši mūzika, dziedāšana, skaņdarbu sacerēšana, ģitāras vai klavieru spēlēšana vienmēr ir bijusi viņas ‘emocionālā izlāde", kas izrādījās dziedinoša. “Dienās, kad, piemēram, jutos slikti, kad biju depresijā, tas man ļoti palīdzēja,” viņa stāsta. “Paņemt ģitāru un sākt dziedāt. Un es dziedāju dziesmas Jaunavai Marijai, arī skumjas dziesmas, dziesmas Kungam. Un, kad pabeidzu, … es jutos daudz mierīgāka, tiktāl, ka mana pašsajūta ievērojami uzlabojās.”
Tas bija redzams arī nākamajā dienā pēc tikšanās ar pāvestu Barselonas stadionā. Svētā Augustīna baznīcā viņas koris Sent la Creu (“Sajūti krustu”) pavadīja Svētā tēva tikšanos ar Caritas darbiniekiem. Tai brīdī bija redzama šīs jaunās sievietes pārliecība, aizrautība un spēja radīt harmoniju gan sevī, gan apkārtējos. Un spēja pārvērst krustu atbrīvošanā. Tas ir tas pats, ko viņa būtībā jau bija izdarījusi, nesot lielo jauniešu krustu uz pāvesta skatuves stadionā. “Smagums”, kas kļūst par “godību”.
Covid ietekme uz jauniešu trauslumu
Esot piektā no sešiem brāļiem un māsām, Karmina lepojas, ka ir daļa no skaistas un lielas ģimenes. Viņa ir cēlusies no Alikantes, bet skola, kurā viņa strādā par skolotāju, atrodas Ospitaletā, un viņai ir ļoti cieša saikne ar saviem skolēniem. Viņa redz, ka viņi ir ievainojami – pusaudžu vecuma posms pats par sevi tāds ir fizioloģiski –, īpaši ņemot vērā digitālos tīklus, kas kļūst arvien bīstamāki jauniešu prātam, kas vēl atrodas attīstības posmā. Ir pierādīts, ka Covid radīja pavērsiena punktu, un joprojām ļoti daudzi zēni un meitenes izjūt fiziskas sekas no tik traumatiska perioda kā pandēmija.
Arī Karminai tas veicināja nelīdzsvarotību jau tā trauslajā stāvoklī: “Es jau pusaudža gados biju cietusi no depresijas un nebiju to līdz galam izārstējusi, es vienkārši turpināju dzīvot. Un tad nāca Covid. Es mācījos universitātē un vienlaikus strādāju gandrīz pilnas slodzes darbu. Izdegšana, doma, ka esi bezvērtīgs, ka traucē citiem un viss pārējais... Doma, ka esi noderīgs tikai tad, kad palīdzi citiem, bet kā cilvēks tu nekam nederi. Un šī sajūta arvien pastiprinājās. Tu to neapzinies, līdz nonāc punktā, kad esi patiešām izsmelts gan garīgi, gan fiziski. Un tad galva sāk ar tevi izspēlēt dīvainus trikus. Tā tev saka, ka esi nevērtīgs, ka tev kaut kas jādara, bet tu nezini, kā to izdarīt labi. Tu turpini darboties, piepūlēties un strādāt, līdz sāc domāt, ka esi nevērtīgāks par smilšu graudiņu, un aizmirsti par sevi.”
Smaids kļūst par mūri, sajūta, ka neesi nekā vērts
Aizmirst un pazaudēt sevi vairs nav veselīgas pazemības pazīme, bet gan vēlme sevi iznīcināt. “Tā ir kļūda, kuru tu apzinies tikai tad, kad jau esi bezdibenī un saki: 'Labi, ko tagad darīt?'. Pirmais, ko domāju, kad pamodos – domājot, ka vairs nepamodīšos –, bija: 'Ko es esmu izdarījusi? Ja es gribu dzīvot, kā es varēju sevi tik tālu novest? Es tik daudzus gadus cīnījos, lai ietu uz priekšu, lai izkļūtu no tā visa, un kā es varēju līdz šim nonākt?'.” Karmina stāsta, ka par laimi, viens no brāļiem, ar kuru viņa uztur vistuvākās attiecības, mudināja viņu pēc gandrīz trīs gadus ilga moku ceļa meklēt profesionālu palīdzību: “Es lūdzu palīdzību pārāk vēlu,” viņa atzīst. Tagad jaunā sieviete ir atguvusi dzīvesprieku. Viņas sirdi pilda daudzas vēlmes, tostarp vēlme izveidot ģimeni, taču tas, kas ir mainījies, ir apziņa un perspektīva. Tagad viņa arī zina, ka sāpes nedrīkst “spiritualizēt”, tas ir attaisnot garīgi, kā viņai atbildēja pāvests Leons XIV. Karmina atzīst, ka Kungs ir kopā ar mums, viņš ir visspēcīgs. “Bet tajos brīžos tu to nezini.”
Pusaudžu tabu: vienmēr tiešsaistē, bet izolēti
“Runāt par šīm tēmām joprojām ir liels tabu,” saka Karmina. Viņa to redz skolā, kur jaunieši dzīvo ar “maskām”. “Mēs esam ļoti savienoti, bet virspusēji. Mūsu izveidotie kontakti ir sekli. Agrāk mums bija saites ar trim draugiem, bet tās bija ļoti kvalitatīvas. Tagad tev ir 500 draugu, ar kuriem ir zemas kvalitātes attiecības. Nav tā, ka draugi būtu slikti, bet pašas attiecības tādas ir. Tāpēc tu sevi māni. Man ir daudz draugu, es runāju ar daudziem cilvēkiem, es neesmu viens... Bet patiesībā tu esi viens, jo, kad jūti sāpes, kad tev ir problēmas, tu nezini, kam to pateikt, kam uzticēties, lai par tevi nesmietos, netiesātu un nepārstāstītu to kādam citam. Tāpēc cilvēki par to nerunā. Un cilvēks vēl vairāk noslēdzas sevī. Smaids, kas ir tik skaists, var būt arī letāls. Manā gadījumā neviens man apkārt nezināja, ka ciešu no depresijas. Kāpēc? Jo es vienmēr dzīvoju ar smaidu. Vienmēr. Tas ir kā mūris: cilvēki redz smaidu un neuztraucas. Un prāts ir ļoti spēcīgs. Ja tu neapturi prātu, tas tevi pilnībā sabotē.”
Kur palikusi empātija?
“Es baidos par saviem skolēniem,” atzīsts Karmina. “Tas ir kaut kas, kas mani ļoti biedē, jo redzu tik daudz klusu ciešanu, redzu, ka viņi neatveras, ka ir ļoti noslēgti, ka viņi daudz tēlo, ka viss ir lieliski, ka viss ir kārtībā, ka esi līderis... Tāpēc skolā mēs cenšamies viņiem palīdzēt saprast, cik svarīgi ir nodrošināt veselu sirdi, veselu prātu un veselīgu dzīvi. Es arī redzu, ka viņiem nākas saskarties ar milzīgu spiedienu būt skaistiem, ideāliem, interesantiem, modernākiem. Un tas nepalīdz.”
Palīdz tas, ka mēs nebīstamies no nemiera, kas ir mūsos. To pāvests uzsvēra arī savā nesenajā video vēstījumā Portugāles jauniešiem, kuri piedalījās saietā “Rejoice”, kas notika Lamegu. Runa ir par to, lai atgūtu šo sajūtu būt “cilvēkam”, nevis supervaronim. Tādi ir svētie, tāds ir Kristus. Lieta tāda, ka “tādas vērtības kā empātija un cieņa zūd, jo galu galā nozīme ir tikai manām interesēm, manām lietām, manai telpai... nekas netiek dalīts, netiek runāts, netiek veidots dialogs, nav īstas apmaiņas vai arī nav ‘es piekāpjos tik tālu, tu piekāpies tik tālu’,” saka Karmina. Cilvēcības atgūšana, pat ar visu to, kas tajā ir trausls, padarīs mūs spējīgus izmainīt šo pasauli uz labo pusi – atgādina pāvests Leons XIV. Karmina tagad to zina. Un viņa dara visu, lai to īstenotu.
