Neokatehumenālajam ceļam – 60

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Euharistiju vadīja Madrides arhibīskaps kardināls Hosē Kobo Kano un koncelebrēja simtiem priesteru. Tajā piedalījās vairāki tūkstoši ticīgo. Priekšējās rindās sēdošo gados vecāko cilvēku vidū valdīja dziļš saviļņojums un liela pateicība. Daudzi no viņiem bija liecinieki pašiem šīs ekleziālās pieredzes pirmsākumiem. Klāt bija arī daudzas ģimenes ar bērniem. Daudzi no šiem bērniem ir dēli, meitas un mazbērni tiem pašiem cilvēkiem, kuri pieredzēja Neokatehumenālā ceļa sākumu. Tas neattīstījās kā iepriekš izplānots projekts, bet gan pakāpeniski un organiski. Šodien, pateicoties neskaitāmu misionāru – tostarp laju un laulāto pāru – darbam, tas ir pārstāvēts visos kontinentos ar vairāk nekā 20 350 kopienām.

Pāvesta Leona XIV vēstījumā, ko parakstījis Vatikāna valsts sekretārs kardināls Pjetro Parolins un kas tika nolasīts pēc Svētās Mises, uzsvērts, ka misionāru kalpojums ir Baznīcas dzīves pamata dimensija. “Ir svarīgi atcerēties,” raksta pāvests, “ka evaņģelizācijas misija ir visas Baznīcas pamatuzdevums.” Priecīga, pazemīga, Svētā Gara darbībai atvērta Baznīca ir aicināta nest visiem cilvēkiem pestīšanas dāvanu; tieši šim aicinājumam ir jārosina visa Baznīcas kopiena uz atjaunotu misiju.

Neokatehumenālā ceļa dibinātājs Kiko Argveljo, uzstājoties dievkalpojuma sākumā, atgādināja par šīs Baznīcas pieredzes pirmsākumiem, kas radās 1960. gadu vidū. Tajā laikā, tiecoties radikālāk sekot Evaņģēlijam, viņš apmetās uz dzīvi starp trūkumcietējiem, kur kopā ar Karmenu Ernandesu (1930–2016) uzsāka liecināšanas ceļu. Tā pamatā bija kerigma un Dieva Vārdā iesakņota dzīve. Kiko bija tikai 25 gadus vecs. Viņš pameta gleznotāja karjeru un, iedvesmojoties no svētā Šarla de Fuko piemēra, devās dzīvot nabagu vidū. Kamēr viņš lūdzās, spēlēja ģitāru un lasīja Bībeli, daudzi cilvēki, kas dzīvoja atstumti no sabiedrības, pamazām pulcējās ap viņu, lai klausītos Labās vēsts pasludināšanu.

Kiko uzsvēra, ka Neokatehumenālā ceļa izplatīšanās kļuva iespējama, pateicoties pāvestu un bīskapu atbalstam, kuri tajā saskatīja Svētā Gara dāvanu visai Dieva tautai. Atsaucoties uz Vatikāna II koncila piedāvāto teoloģisko atjaunotni, Kiko norādīja, ka kristīgās kopienas paraugs ir Svētā Ģimene no Nācaretes, kur ticība izpaužas vienkāršībā, pazemībā un nemitīgā Dieva slavēšanā.

Uzrunājot ticīgos, kardināls Kobo Kano savā homīlijā pateicās Neokatehumenālajam ceļam par 60 evaņģelizācijas gadiem Baznīcā Madridē. Viņš uzsvēra nepieciešamību turpināt misiju vienotībā ar visu Baznīcu, cienot ikviena cilvēka brīvību.

Pārdomājot Vissvētākās Trīsvienības noslēpumu, kardināls norādīja, ka Baznīca nav vienkārši organizācija vai cilvēku sabiedrība, bet gan īsta kopiena. Viņš arī atgādināja par svētuma zīmēm, kas izpaudušās šajā ceļā, un ar prieku pieminēja Karmenas Ernandesas beatifikācijas procesa uzsākšanu diecēzes ietvaros.

Euharistijas laikā ticīgos sveica arī Laju, ģimenes un dzīvības dikastērija prefekts kardināls Kevins Farels. Viņš uzsvēra, ka Neokatehumenālais ceļš ir nesis neskaitāmus garīgos augļus Baznīcas dzīvē: to cilvēku atgriešanos pie ticības, kuri bija attālinājušies no Baznīcas, jaunu kristīgu ģimeņu dzimšanu, aicinājumu uz priesterību un klosterdzīvi rašanos, kā arī Baznīcas misionāro klātbūtni daudzās valstīs.

Viņš tēlaini raksturoja šo ceļu kā pēc-Kristības katehizācijas “koku”, no kura izauguši daudzi Baznīcas dzīves “zari”: misionāri-katehēti, diecēžu semināri, ģimenes, kas dodas misijā, jaunas draudžu kopienas misiju teritorijās un dažādas evaņģelizācijas formas.