Baznīcu nevar vērtēt tikai pēc skaitļiem, tās spēks slēpjas mazuma loģikā
Silvija Krivteža - Vatikāns
Atbildot uz Itālijas Bīskapu konferences priekšsēdētāja kardināla Mateo Dzupi apsveikumu, Svētais tēvs teica: «Ar jūsu starpniecību vēlos apliecināt savu mīlestību Baznīcai Itālijā - priesteriem, diakoniem, konsekrētajām personām, ģimenēm, katehētiem, audzinātājiem, jauniešiem, vecāka gadagājuma cilvēkiem, nabagiem, slimajiem, visiem tiem, kuri izdzīvo savu ticību ikdienas dzīves vienkāršībā, un arī tiem, kuri, iespējams, paši to nezinot, savā sirdī nes slāpes pēc Dieva.»
Pāvests atsauca atmiņā nesen veiktās vizītes Pompejos, Neapolē un Ačerā. Viņš teica, ka daudzas zīmes mums vēsta par nogurumu, sadrumstalotību, vientulību. Mūsu kopienās dažkārt varam sajust nogurumu ticības sludināšanā un grūtības iesaistīt tajā jaunās paaudzes. Bet Evaņģēlijs mūs sapurina. Jēzus, skatoties uz ļaužu pūļiem, neredz problēmu, bet pļauju, Viņš redz Dieva tīrumu: «Pļaujamā daudz, bet strādnieku maz. Tāpēc lūdziet pļaujas Kungu, lai Viņš sūta strādniekus savā pļaujā!» (Lk 10, 2). Būdams nenogurstošs sējējs, Dievs ik dienas iziet un dāsni kaisa sirdīs ilgas pēc bezgalības, pēc pilnīgas dzīves, pēc pestīšanas, kas atbrīvo.
Turpinot uzrunu, pāvests uzsvēra, ka Baznīcas ganu pirmais uzdevums ir meklēt Kunga skatienu. Ne tikai sūdzēties par cietu un akmeņainu augsni vai vienkārši kavēties pie statistikas datiem, bet gan ar Augšāmcēlušā acīm censties saskatīt ražu, ko pats Dievs mums sagatavo. "Dārgie brāļi, lai Svētais Gars dāvā mums sirdis, kas kvēlo dedzībā uz Kristu, un lai modina daudzus un svētus strādniekus darbam kopā ar mums," - sacīja Svētais tēvs.
Raugoties ar šādu skatienu, atklājam, ka visa centrā ir Evaņģēlijs: to mums saka svētais Asīzes Francisks, astoņsimt gadus pēc savas pāriešanas Debesīs (transitus); to mums atgādina svētā Pāvila VI dokuments Evangelii nuntiandi un pāvesta Franciska Evangelii gaudium. No Evaņģēlija dzimst ticība kā dzīva sastapšanās ar Kristu, kurš ir miris un augšāmcēlies, un ir klātesošs savā Baznīcā. Šodien, kontekstā, kurā esam aicināti darboties, saskaroties ar citām dzīves perspektīvām un vēl nepieredzētiem antropoloģiskiem izaicinājumiem, Evaņģēlija nolikšana centrā ir misija un dāvana, kas sniedz prieku un entuziasmu mūsu dzīvei un kalpojumam.
Tāpēc mēs esam aicināti sev pajautāt: kādu Dieva vaigu mēs ļaujam saskatīt sludināšanā, katehēzē, liturģijā, mīlestības darbos (caritas), mūsu kopienu dzīvē? Kādā veidā mēs palīdzam citiem sastapties ar Kristu, un ko šodien mums un mūsu Baznīcām nozīmē ievadīt citus kristīgajā dzīvē? Tie ir jautājumi, kas mums kā ganiem vienmēr ir sev jāuzdod, nekad neuztverot tos kā pašu par sevi saprotamus, - skaidroja Romas bīskaps.
Svētais tēvs uzsvēra, ka Baznīcas gani ir aicināti vērst lielāku uzmanību kristīgajai iniciācijai, ko nevar uzskatīt tikai par sagatavošanos sakramentu saņemšanai. Tas ir "dzīvības avots", kurā kopiena dzemdina ticībai un ievada Lieldienu dzīvē, komunijā (sadraudzībā) ar Kungu, ekleziālajā brālībā. Runa ir par Kristības kā dzīvas un eksistenciālas realitātes no jauna atklāšanu, jo «Kristību nav iespējams pilnībā izprast citādi kā vien kristīgās iniciācijas ietvaros, proti, ceļā, kurā Kungs ar Baznīcas kalpojuma un Gara dāvanu starpniecību mūs ievada ticības noslēpumā un iekļauj trinitārajā un ekleziālajā komunijā» (Bīskapu sinodes XVI ģenerālās asamblejas Noslēguma dokuments, 24).
Ticība tiek nodota un aug tur, kur ir dzīvas un viesmīlīgas kopienas, kas spēj lūgties un klausīties; kopienas, kurās Dieva Vārds nepaliek malā, bet izgaismo izvēles, kur Euharistija patiešām ir avots un virsotne, kur nabadzīgie nav tikai kalpojuma saņēmēji, bet gan brāļi un māsas, caur kuriem Kungs mūs uzrunā; kur jaunieši ir konkrētas sejas, balsis un stāsti, ar kuriem veidot dialogu; kur ģimenes netiek atstātas vienas un brūces netiek slēptas, bet gan ar pazemību nestas Kunga priekšā; kur ticība kļūst par efektīvu apņemšanos sabiedrībā, politikā, kultūrā.
Tieši tāpēc mēs, bīskapi, esam aicināti uz dziļu ieklausīšanos: klausīties Dieva Vārdu, klausīties Dieva tautu un klausīties laika zīmes, klausīties arī to, kas izaicina mūsu pastorālos ieradumus. Tur, kur ieklausīšanās ir patiesa, kopiena nenoslēdzas sevī, bet kļūst par izšķiršanas (discernimento) un misijas vietu, - atgādināja Romas bīskaps.
Tāda ir sinodālā ceļa nozīme. Vatikāna II koncils atgādina, kā Dievam labpatika svētdarīt un pestīt cilvēkus, nevis tos nošķirt, bet gan izveidojot tos par tautu, kas Viņu atzītu patiesībā un Viņam kalpotu svētumā (sal. Dogm. konst. Lumen gentium, 9). Sinodāla Baznīca ir tāda, kurā ikviens atbilstoši savam aicinājumam var piedāvāt no Gara saņemto dāvanu kopējam labumam. Tāpēc līdzdalība nav piekāpšanās – tā ir komūnijas un misijas prasība, un tādēļ tai jākļūst par metodi, atbildību, izvērtējumu, iesaistot dažādas harizmas un kalpojumus un cienot bīskapam raksturīgo uzdevumu. Baznīcas Itālijā sinodālā ceļa kopsavilkuma dokuments atgādina par līdzdalības institūciju vērtību kā vietām, kurās kopienu izšķiršana var iegūt konkrētu formu. Tomēr nepietiek ar to, ka šie instrumenti eksistē – ir jāpārbauda, vai tie patiešām darbojas.
Šajā procesā dažādās Itālijas Bīskapu konferences (CEI) struktūras ir aicinātas turpināt komūnijas, izšķiršanas un atbalsta kalpojumu Baznīcā. Tieši šīs lomas dēļ Bīskapu konferences organizācija ir jāveido misijas vajadzību un mainīgo vēsturisko apstākļu gaismā. Runa nav par ārēju organizatorisku shēmu atdarināšanu, nedz arī par visa reducēšanu uz administratīvo efektivitāti, bet par jautājumu – kas šodien palīdz ganiem un vietējām Baznīcām labāk pasludināt Evaņģēliju, iet kopā, padarīt efektīvu, sakārtotu un auglīgu līdzdalību? Kad šis izvērtējums tiek izdzīvots Garā, tas nevis vājina komūniju, bet to šķīstī.
Dārgie brāļi, Kungs mums neprasa mērīt Baznīcas auglību ar skaitļu, panākumu vai ietekmes kritērijiem. «Kad raugāmies ar Dieva acīm, mēs atklājam, ka Viņš ir izvēlējies vienkāršo mazo ceļu, lai nokāptu mūsu vidū. […] Šī mazuma loģika ir Baznīcas patiesais spēks, jo tas neslēpjas tās resursos un struktūrās, un tās misijas augļi neizriet no skaitliskas piekrišanas, ekonomiskās varas vai sociālās nozīmības. Baznīca, gluži pretēji, dzīvo no Dieva Jēra gaismas un, pulcējusies ap Viņu, tiek Svētā Gara spēkā sūtīta pasaules ceļos» (Uzruna lūgšanu tikšanās reizē Stambulā, 2025. gada 28. novembrī).
Lai Dievs dāvā mums drosmi veidot tādas kopienas, kas ir brīvas un gatavas pasludināt Kristu. Drosmi katehēzei, kas būtu iniciācijas un pastāvīgas formācijas ceļš kristīgajā dzīvē. Drosmi būt par viesmīlīgām un misionārām draudzēm, kurās ģimenes satiekas un atjaunojas ar Evaņģēlija dzīvības sulu. Drosmi būt par dzīvām līdzdalības institūcijām. Drosmi uzklausīt jauniešus, nemēģinot "pieradināt" viņu jautājumus. Drosmi atļaut, lai nabagi mūs evaņģelizē. Dieva tautu dzemdina mātes un tēvi ticībā, kopienas, kas ar savu dzīvi spēj pateikt: «Mēs atradām Mesiju» (Jņ 1, 41). Itālijai ir vajadzīga šāda liecība, - teica pāvests, uzticot Vissvētākās Jaunavas Marijas, Baznīcas Mātes, aizbildniecībai bīskapu kalpojumu.
