Leons XIV: rūpes par iekšējo dzīvi – aicinājuma sākums
Dieva dāvanas iekšējā atklāšana
«Dārgie brāļi un māsas, dārgie jaunieši!
Mēs, augšāmcēlušā Jēzus vadīti un sargāti, Lieldienu ceturtajā svētdienā, kas pazīstama kā "Labā Gana svētdiena", svinam 63. Pasaules lūgšanu dienu par aicinājumiem. Šis ir žēlastības laiks, kas mūs mudina dalīties pārdomās par aicinājuma iekšējo dimensiju, kas tiek saprasta kā Dieva dāvanas atklāšana, kas mājo dziļi mūsu sirdīs. Tāpēc dosimies kopā pa patiesi skaistas dzīves ceļu, ko mums rāda Gans! – vēstījumā aicina pāvests.
Skaistuma ceļš
Jāņa evaņģēlijā Jēzus tiek saukts par "labo ganu" (Jņ 10,11). Šis izteiciens apzīmē perfektu, autentisku ganu, kuru ir vērts atdarināt, jo viņš ir gatavs atdot savu dzīvību par savām avīm, tādējādi atklājot Dieva mīlestību. Šis gans mūs pievelk, un ikviens, kas uz viņu raugās, atklāj, ka dzīve patiesi ir skaista, ja sekojam viņam. Lai iepazītu šo skaistumu, nepietiek tikai ar fizisko skatienu vai estētiskiem kritērijiem: ir nepieciešama kontemplācija un iekšējs klusums. Tikai tie, kas apstājas, ieklausās, lūdzas un pieņem Viņa skatienu, var ar pārliecību teikt: "Es uzticos, ar Viņu mana dzīve var būt patiesi skaista, un es vēlos iet pa šo skaistuma ceļu." Un pats neparastākais ir tas, ka, kļūstot par Viņa mācekļiem, mēs paši kļūstam "skaisti" – Viņa skaistums mūs pārveido. Kā raksta teologs Pāvels Florenskis, askētisms nerada "labu", bet gan "skaistu" cilvēku. Svēto raksturīgā iezīme – līdzās labestībai – ir starojošais garīgais skaistums, kas izstaro no tiem, kas dzīvo Kristū. Tādējādi kristieša aicinājums atklājas visā savā dziļumā: piedalīties Viņa dzīvē, dalīties Viņa misijā, mirdzēt Viņa paša skaistumā.
Šī iekšējā dzīves, ticības un jēgas komunikācija bija arī svētā Augustīna pieredze, kurš Atzīšanās trešajā grāmatā, atklājot un atzīstot savus jaunības grēkus un kļūdas, par Dievu saka: "Tu biji manī vairāk nekā tas, kas manī bija vispersoniskākais." Papildus pašapziņai viņš atklāj dievišķās gaismas skaistumu, kas viņu pavada tumsā. Augustīns saskata Dieva klātbūtni savas dvēseles visdziļākajā daļā, un tas nozīmē, ka viņš ir sapratis un pieredzējis, cik svarīgi ir rūpēties par savu iekšējo pasauli kā vietu, kur veidot attiecības ar Jēzu, lai savā dzīves ceļā piedzīvotu Dieva skaistumu un labestību.
Šī saikne veidojas lūgšanā un klusumā, un, ja to kopjam, tā mums paver iespēju pieņemt un izdzīvot aicinājuma dāvanu, kas nekad nav uzspiesta vai iepriekš noteikta shēma, kurai vienkārši jāpakļaujas, bet gan mīlestības un svētlaimes projekts. Rūpes par iekšējo pasauli: tieši ar to ir jāsāk no jauna gan pastorālajā darbā, kas attiecas uz aicinājumu, gan nepārtraukti atjaunojamajā evaņģelizācijas darbā.
Šajā garā aicinu visus - ģimenes, draudzes, reliģiskās kopienas, bīskapus, priesterus, diakonus, katehētus, pedagogus un lajus - arvien vairāk iesaistīties labvēlīgas vides veidošanā, lai šo dāvanu varētu uzņemt, barot, sargāt un pavadīt, lai tā nestu bagātīgus augļus. Tikai tad, kad mūsu vidē mirdzēs dzīva ticība, pastāvīga lūgšana un brāliska pavadīšana, Dieva aicinājums varēs uzplaukt un nogatavoties, kļūstot par ceļu uz laimi un pestīšanu ikvienam un visai pasaulei. Dodoties pa ceļu, ko mums rāda Jēzus, Labais Gans, mācīsimies labāk pazīt sevi un tuvāk iepazīt Dievu, kas mūs ir aicinājis, - lasām vēstījumā.
Savstarpējā iepazīšanās
"Dzīvības Kungs mūs pazīst un apgaismo mūsu sirdis ar savu mīlošo skatienu." Katrs aicinājums patiesībā var sākties tikai ar Dieva, kas ir Mīlestība, apzināšanos un pieredzi (sal. 1 Jņ 4,16): Viņš mūs labi pazīst, ir saskaitījis mūsu matus uz galvas (sal. Mt 10,30) un katram no mums ir radījis unikālu svētuma un kalpošanas ceļu.
Tomēr šīm zināšanām vienmēr jābūt abpusējām: mēs esam aicināti iepazīt Dievu caur lūgšanu, klausoties Dieva Vārdu, pieņemot sakramentus, Baznīcas dzīvē un sevis dāvāšanā saviem brāļiem un māsām. Tāpat kā jaunais Samuēls, kurš naktī, iespējams, negaidīti, saklausīja Kunga balsi un ar Heli palīdzību iemācījās to atpazīt (sal. 1 Sam 3,1-10), arī mums ir jārada iekšēja klusuma telpas, lai sajustu to, ko Kungs ir paredzējis mūsu laimei. Tās nav abstraktas intelektuālas zināšanas vai akadēmiska erudīcija, bet gan personiska tikšanās, kas pārveido visu mūsu dzīvi. Dievs mājo mūsu sirdīs: aicinājums ir intīms dialogs ar Viņu, kurš aicina – neskatoties uz pasaules dažkārt apdullinošo troksni –, aicinot mūs atbildēt ar patiesu prieku un dāsnumu.
"Noli foras ire, in te ipsum redi, in interiore homine habitat veritas" - "Neaizej no sevis, atgriezies pie sevis: Patiesība mājo tevī." Svētais Augustīns mums vēlreiz atgādina, cik svarīgi ir iemācīties apstāties un radīt iekšējā klusuma telpas, lai sadzirdētu Jēzus Kristus balsi.
Dārgie jaunieši, ieklausieties šajā balsī! Ieklausieties Kunga balsī, kas aicina jūs dzīvot pilnvērtīgu un piepildītu dzīvi, maksimāli izmantojot savus talantus (sal. Mt 25,14-30) un pienaglojot savus ierobežojumus un vājības pie Kristus godības krusta. Tāpēc apstājieties Euharistijas adorācijā, uzmanīgi pārdomājiet Dieva Vārdu, lai ar to dzīvotu katru dienu; aktīvi un pilnībā piedalieties sakramentālajā un Baznīcas dzīvē. Tādā veidā jūs labāk iepazīsiet Kungu un draudzības tuvībā atklāsiet laulības, priesterības, pastāvīgā diakonāta, konsekrētās vai laicīgās dzīves ceļu: katrs aicinājums ir milzīga dāvana Baznīcai un tiem, kas to ar prieku pieņem. Pazīt Kungu galvenokārt nozīmē iemācīties uzticēties Viņam un Viņa Apredzībai, kas dāsni tiek izlieta katrā aicinājumā.
Paļāvība
No zināšanām rodas paļāvība, attieksme, kas dzimusi ticībā, un ir būtiska gan aicinājuma pieņemšanai, gan neatlaidībai tajā. Dzīve patiesībā atklājas kā pastāvīga paļāvība un paļaušanās uz Kungu, pat tad, kad Viņa plāni izjauc mūsējos.
Padomāsim par svēto Jāzepu, kurš, neskatoties uz negaidīto Jaunavas mātes noslēpumu, uzticas dievišķajam sapnim un ar paklausīgu sirdi uzņem Mariju un Bērnu (sal. Mt 1, 18-25; 2, 13-15). Jāzeps no Nācaretes ir pilnīgas uzticēšanās Dieva plānam ikona: viņš uzticas pat tad, kad viss apkārt šķiet tumšs un negatīvs, kad šķiet, ka lietas virzās pretējā virzienā nekā gaidīts. Viņš paļaujas un uzticas, pārliecināts par Kunga labestību un uzticību. "Visos dzīves apstākļos Jāzeps spēja pateikt savu 'fiat', tāpat kā Marija Pasludināšanas dienā un Jēzus Ģetzemanes dārzā."
Kā mācīja Cerības jubileja, mums jākopj stingra un stabila paļāvība Dieva apsolījumiem, nekad nepadodoties izmisumam, pārvarot bailes un nenoteiktību, pārliecinoties, ka Augšāmcēlušais ir pasaules vēstures un mūsu dzīves Kungs: Viņš mūs nepamet mūsu tumšākajās stundās, bet nāk, lai ar savu gaismu kliedētu visu mūsu tumsu. Un tieši pateicoties Viņa Gara gaismai un spēkam, pat pārbaudījumu un krīžu laikā, mēs varam redzēt nobriestam savu aicinājumu, arvien vairāk atspoguļojot to skaistumu, kāds ir Tam, kurš mūs ir aicinājis – skaistumu, kas veidots no uzticības un paļāvības, neskatoties uz ievainojumiem un neveiksmēm.
Nobriešana
Patiesībā aicinājums nav statisks mērķis, bet gan dinamisks nobriešanas process, ko veicina tuvība ar Kungu: būt kopā ar Jēzu, ļaut Svētajam Garam darboties mūsu sirdīs un dzīves situācijās, un visu interpretēt saņemtās dāvanas gaismā nozīmē augt savā aicinājumā.
Tāpat kā vīnakoks un tā zari (sal. Jņ 15,1-8), arī mūsu eksistence jābalsta uz stipras un būtiskas saiknes ar Kungu, lai mēs kļūtu par arvien pilnīgāku atbildi Viņa aicinājumam, arī caur pārbaudījumiem un nepieciešamo "apgriešanu". "Vietas", kur Dieva griba visvairāk izpaužas un tiek piedzīvota Viņa bezgalīgā mīlestība, bieži vien ir autentiskas un brālīgas saites, ko mēs spējam nodibināt visas savas dzīves garumā. Cik vērtīgi, ja mums ir labs garīgais ceļvedis, kas pavada mūs sava aicinājuma atklāšanā un attīstībā! Cik svarīga ir izšķiršana un pārbaude Svētā Gara gaismā, lai mūsu aicinājums varētu tikt īstenots visā tā skaistumā.
Tāpēc aicinājums nav kaut kas, ko iegūstam uzreiz, kaut kas "dots" vienreiz par visām reizēm: drīzāk tas ir ceļojums, kas risinās līdzīgi cilvēka dzīvei, kurā saņemtā dāvana – papildus sargāšanai – ir jābaro ar ikdienas attiecībām ar Dievu, lai tā varētu augt un nest augļus. "Tam ir liela vērtība, jo tas visu mūsu dzīvi nostāda Dieva priekšā, kurš mūs mīl, un ļauj mums saprast, ka nekas nav bezjēdzīga haosa auglis, bet gan visu var integrēt atbildes ceļā uz Kungu, kuram ir brīnišķīgs plāns katram no mums."
Dārgie brāļi un māsas, dārgie jaunieši, es aicinu jūs veidot attiecības ar Dievu, ikdienā lūdzoties un pārdomājot Dieva Vārdu. Apstājieties, ieklausieties, uzticieties: tādā veidā jūsu aicinājuma dāvana nobriest, dara jūs laimīgus un nes bagātīgus augļus Baznīcai un pasaulei.
Lai Vissvētākā Jaunava Marija, Dieva dāvanas iekšējās pieņemšanas paraugs un lūgšanu pilnas klausīšanās skolotāja, vienmēr pavada jūs šajā ceļojumā!»
Vēstījums 63. Pasaules lūgšanu dienai par aicinājumiem datēts ar 2026. gada 16. martu.
Tulkoja m. Silvija Krivteža
