Kristus mūs vada pretim mieram, kas ir krusta auglis
Inese Šteinerte - Vatikāns
“Pārdzīvojam ļoti sarežģītu situāciju,” “esam vienojušies, jo vēlamies celt mieru un brālīgumu”, uzsvēra kardināls Picaballa lūgšanas sākumā, kas notika Nāciju bazilikā bez ierastās svētceļnieku klātbūtnes.
“Šodien, šajā Palmu svētdienā,” turpināja patriarhs, “esam šeit bez procesijas un bez palmu zariem, kas, ejot pa pilsētas ielām parasti šūpojas ticīgo rokās. To trūkst kara dēļ, kas ir licis atcelt svētku gājienu, aptumšojot pat vienkāršo prieku, kas rodas sekojot mūsu Karalim. Mūsu māsas un brāļi Svētajā Zemē šodien nevar piepildīt ielas un pievienot savas balsis svinīgam gājienam. Tomēr, viņu klāt neesamība nav tukša Kunga acīs, jo Viņš nemeklē triumfālas ielas, bet ienāk tur, kur ir pavērtas durvis, kur uzticība ir ikdienas maize.”
“Krustā sistais un Augšāmcēlušais nebeidz iet mūsu vidū,” turpināja kardināls Picaballa. “Viņš dzīvo to cilvēku sirdīs, kuri nav beiguši Viņam sekot. Taču, tieši šajā piespiedu klusumā, šī liturģija kļūst vēl patiesāka. Jo saucienam “hozanna” nav vajadzīgi palmu un olīvu zari, lai tas paceltos debesīs, un ticība neapsīkst, ja trūkst ārēju ritu.
“Taču šodien Jēzus atgriežas, lai raudātu pār Jeruzalemi,” atgādināja patriarhs, “Viņš raud pār šo pilsētu, kas paliek par cerības un sāpju zīmi, par žēlastības un ciešanu zīmi. Un vēl: Viņš raud par visiem kara upuriem, par karu, kas negrasās beigties, raud pār nošķirtajām ģimenēm, par sagrautajām cerībām. Taču Jēzus asaras nekad nav sterilas, tās atver mūsu acis, mūs uzrunā un atklāj mums patiesību.”
“Tāpēc,” teica kardināls, “šajā zemē, kas turpina gaidīt mieru, esam aicināti būt par tādas mīlestības lieciniekiem, kura nepadodas. Lai mūsu ticības ceļš arī šodien ir cerības ceļš! Un, lai mūsu dzīve, neraugoties uz tagadnes smagumu, prot nest Kristus mīlestību un Viņa gaismu tur, kur viss šķiet tumsība.”
Komentējot Kristus ciešanu aprakstu, Jeruzalemes latīņu rita patriarhs pakavējās pie Jūdasa nodevības, pie Pētera noliegšanas un Pilāta klusēšanas, pie pūļa kliedzieniem “sit Viņu krustā”, kā arī pie simtnieka tēla, kurš atklāj, ka patiesā vara neslēpjas vardarbībā, vai zobenā, kas nogalina, bet gan brīvi dāvātā dzīvībā. Tieši tajā dramatiskajā brīdī simtnieks izdara visaugstāko atzīšanos, sakot: “šis vīrs ir Dieva Dēls”. Tieši tajā brīdī, kurā nāve šķita gūstam virsroku, atklājas patiesība, izpaužas mīlestība un tiek piepildīta pestīšana”.
“Arī šodien, kad karš šķiet apklusinām katru vārdu par mieru, šeit, kur Jēzus raudāja, varam saklausīt šīs pašas atzīšanās atbalsi,” teica kardināls Picaballa. “Dieva pēdējais vārds ir tukšais kaps. Kungs iet pirms mācekļiem uz Galileju un Viņš iet arī pirms mums, vadot mūs pretim mieram, kas nav ilūzija, bet ir krusta auglis. Tātad, miers, ko dod Jēzus, nav vis trausla vienošanās starp ienaidniekiem, bet tāds miers, kurš dzimis no krusta, miers, kas nāk no Dieva, kurš pilnībā dāvā sevi un kuram nav vajadzīgs ne spēks, ne ieroči. Tas ir paradokss, ko šodien esam aicināti pieņemt, jo Jeruzaleme, Svētā Zeme, nav tikai ģeogrāfiska vieta – tā ir mūsu ticības pulsējošā sirds. Katrs akmens šeit runā par pestīšanu, katrs pakalns glabā atmiņas par Dievu, kurš izvēlējās mums tuvoties. Tāpēc, dzīvot ticībā šajā zemē, nozīmē pieņemt pretrunu, ko tā iemieso: augšāmcelšanās vieta ir arī Kalvārijas vieta. Tā ir Dieva apskāviena vieta, kuru joprojām iezīmē pārāk daudz naida”.
“Un tomēr,” teica patriarhs Picaballa, “tieši no šīs svētās vietas mācīsimies skatīties uz pilsētu ar Kristus acīm. Mācīsimies raudāt kopā ar Viņu, kā arī cerēt kopā ar Viņu. Jo tā pati Jeruzaleme, kas atgrūda Miera Princi, redzēja arī Viņa tukšo kapu. Karš neizdzēsīs augšāmcelšanos. Sāpes neapdzēsīs cerību. Šodien esam bez palmām, bet to vietā nesīsim krustu – nevis kā nevajadzīgu smagumu, bet kā patiesa miera avotu. Mēs nevicināsim olīvu zarus, bet caur katru žestu, katru vārdu, katrām attiecībām, izvēlēsimies kļūt par izlīgšanas celtniekiem.”
