No Noasa šķirsta līdz balodim: dzīvnieki pāvestu pārdomu centrā

Amedeo Lomonako - Vatikāns

Svētajam Antonijam abatam blakus parasti tiek attēlota cūka ar zvaniņu ap kaklu. Šāds ikonogrāfisks attēlojums ir saistīts ar faktu, ka senais “Antoniani” hospitāļu ordenis savās dzīves vietās audzēja cūkas. Šo dzīvnieku tauki tika izmantoti, lai ar tiem aprūpētu cietošos, kurus bija skārusi slimība, kas tautā joprojām ir pazīstama kā “svētā Antonija uguns”. Svētā Antonija abata liturģiskās piemiņas dienā ir ierasts svētīt mājlopus.

Par dzīvniekiem bieži tiek runāts Bībelē. Ievērojama vieta tiem ir ierādīta stāstā par Noasa šķirstu. Par tā simbolisko nozīmi 1988. gada 21. februārī stāstīja pāvests Jānis Pāvils II savas vizītes laikā Svētās Priskas dievnamā. Pirms veikt apceri, viņš atsaucās uz Vecās Derības fragmentu:

“Redzi, tagad es noslēdzu savu derību ar jums un ar jūsu pēcnācējiem pēc jums, arī ar visiem dzīviem radījumiem, kas ir pie jums, gan putniem, gan zvēriem, gan lopiem, kas ir ar jums, kas vien iznākuši no šķirsta” (Rad 9, 9-10). “Šajos Radīšanas grāmatas vārdos jūtam skaidru tās pašas grāmatas pirmās nodaļas atbalsi, ar ko Dievs pakļauj cilvēka pārvaldīšanai visu radīto,” sacīja svētais Jānis Pāvils II. No Radīšanas grāmatas izriet, ka Bībelē aprakstītie plūdi, kas izpostīja zemi un visu, kas tajā eksistēja, izņemot Noasa šķirstā izglābtās būtnes, kļuva par citu plūdu, proti, par grēka plūdu sodību (sal. Rad 6).

No citām dzīvām būtnēm cilvēks atšķiras arī ar to, ka tas apzinās tādus būtiskus jautājumus, kā nāve un dzīvības jēga. Šajā sakarā 2025. gada 10. decembra Vispārējā audiencē pāvests Leons XIV jautāja:

“Kas, tātad, ir nāve? Vai tas patiešām ir pēdējais vārds pār mūsu dzīvi? Tikai cilvēciska būtne uzdod šo jautājumu, jo tā zina, ka vajadzēs mirt. Taču, šī apziņa viņu no nāves nepaglābj, tieši pretēji, salīdzinot ar visām citām dzīvajām būtnēm, tā zināmā veidā uzveļ tam “smagumu”. Bez šaubām, dzīvnieki cieš un nojauš, ka drīz ies bojā, taču tie nezina, ka nāve ir daļa no viņu likteņa. Tie neuzdod jautājumus par savas dzīves jēgu, beigām, iznākumu. Lai konstatētu šo aspektu, būtu jādomā, ka esam paradoksālas, nelaimīgas būtnes ne tikai tāpēc, ka esam mirstīgas, bet arī tāpēc, ka mums ir apziņa, ka tas notiks, lai arī nezinām kā un kad.”

“Es jūs sūtu kā avis vilku barā”. Uz šiem apustuļiem teiktajiem Jēzus vārdiem bija balstīta pāvesta Franciska katehēze 2023. gada 15. februārī:

“Jēzus saka: Es jūs sūtu kā avis vilku barā”. Viņš neprasa, vai apustuļi prot stāties pretim vilkiem, proti, vai ir spējīgi argumentēt, runāt pretim un aizstāvēties. Nē! Mēs varbūt domāsim: kļūsim svarīgi, mūsu būs daudz, iemantosim prestižu un pasaule mūs uzklausīs un respektēs, un mēs vilkus uzvarēsim. Taču, tā nav. Nē, es jūs sūtu kā avis, kā jērus. Ja tu nevēlies būt avs, tad Kungs tevi no vilkiem nesargās. Tev būs jāaizstāvas kā pats proti. Taču, ja esi avs, tad vari būt drošs, ka Kungs tevi sargās pret vilkiem. Būt pazemīgiem! Viņš mums prasa būt tādiem. Būt lēnprātīgiem un nevainīgiem, būt upurgataviem. Tas ir tas, kas raksturo jēru: lēnpratība, nevainība, uzcītība, maigums. Un Viņš, Gans, pazīs savus jērus un tos nosargās pret vilkiem. Turpretim jēri, kas pārģērbušies par vilkiem, tiks atmaskoti un saplosīti.”

Būt pazemīgiem kā jēriem. Pāvests Pāvils VI Krustaceļa laikā Kolizejā 1970. gada 27. martā ar šo dzīvnieku saista nevainību:

“Kad satiekam bērnu, kurš cieš, kad redzam kāda fiziskās un morālās ciešanas, prasās uzdot jautājumu, kas šķiet, paliekam bez atbildes: kāpēc? Kāpēc tas nav sakārtots, kāpēc šis neizskaidrojamais pārkāpums pret tiesībām eksistēt, labi dzīvot, kad bez redzama iemesla ielaužas ļaunums? Noslēpums, jā, mums ir noslēpums nevainīgā sāpes, taču, tikšanās ar šo noslēpumu dievišķajā Krustā sistajā, Viņā, Visaugstākajā, kurš nekā ļauna nav darījis, vismaz aptur zaimus, kas grib izlauzties pār mūsu lūpām. Arī Jēzus bija nevainīgs, bija jērs, Dieva jērs, kurš pazemīgs un izmocīts, ļāva sevi vest uz nogalināšanu.”

Pirmā dzīvnieku pasaules radība, kas tiek pieminēta Radīšanas grāmatā, ir čūska. Tā ir arī grēka simbols. Pāvests Pijs XII radiovēstījumā Itālijas Katoļu kustības dalībniekiem 1953. gada 8. decembrī uzsvēra, ka Jaunava Marija uz visiem laikiem ir saminusi seno kārdinātāju sātanu:

“Pēc pirmā nožēlojamā notikuma ar Ādamu, pirmā Marijas pieminēšana saskaņā ar vairākiem svētajiem tēviem un doktoriem, vēstī par nesaskaņām starp viņu un Dieva un cilvēka ienaidnieku čūsku. Tāpat kā viņai būtiski ir uzticēties Dievam, tāpat arī būt sātana uzvarētājai. Marija samina kārdinātājas un pavedinātājas čūskas galvu. Kad Marija tuvojas, dēmons bēg, gluži tāpat kā izgaist tumsa, kad parādās saule. Tur, kur ir Marija, nav sātana, kur ir saule, nav tumsas varas.”

Plūdi un Noasa šķirsts bija pāvesta Benedikta XVI homīlijas centrā Hrizmas Svētajā Misē 2010. gada 1. aprīlī. Runa bija par balodi, kas ir arī miera simbols:

“Ar stāstu par balodi, kas knābī nes olīvzaru, līdz ar ko tika pasludinātas plūdu beigas un rezultātā jauns Dieva miers ar cilvēkiem, ne tikai balodis, bet arī olīvzars un pati eļļa ir kļuvuši par miera simboliem. Pirmo gadsimtu kristiešiem patika izrotāt savu aizgājēju kapus ar uzvaras kroni un olīvu zaru kā miera simbolu. Viņi zināja, ka Kristus ir uzvarējis nāvi un ka viņu mirušie atdusējās Kristus mierā. Jā, viņi zināja, ka viņus pašus gaida Kristus, kurš tiem ir apsolījis mieru, ko pasaule nevar dot. Viņi atcerējās, ka pirmais Augšāmcēlušā vārds savējiem bija “Miers jums!”

Ierodoties Svētajā pilsētā dažas dienas pirms savām Lieldienām, Jēzus nejāja zirgā, bet gan pazemīga ēzelīša mugurā. “Miera karalis ir tas, kurš nāk, lai nestu mieru”. Šī evaņģēliskā scēna savienojas ar citu attēlu – ar Labo Ganu, kurš sev plecos ceļ noklīdušo avi. Arī tad, ja mums gadās noklīst, Jēzus nāk mūs uzmeklēt. Viņš ņem mūs savās rokās tāpat kā pazudušo avi.

Tekstu tulkoja un publicēšanai sagatavoja Inese Šteinerte