Brīvprātīgie noslēdz Jubilejas gadu, izejot pa Svētajām durvīm
Edoardo Giribaldi - Vatikāns
Vatikāna bazilika pirms Svēto durvju aizvēršanas spoguļojās tūkstošiem peļķīšu, ko ir izveidojušas vairāku dienu lietavas. Tāds pats atspulgs mājoja brīvprātīgo acīs, kuri visu šo gadu bija atpazīstami pēc spilgti zaļā – cerības krāsas apmetņa. Viņi šajā gadā ir kļuvuši par savdabīgām stāstu krātuvēm, par svētceļnieku ilgu lieciniekiem. 5. janvāra pēcpusdienā šie cilvēki tika aicināti piedalīties pēdējā Jubilejas gada svētceļojumā kopā ar dažiem Evaņģelizācijas dikastērija locekļiem, kuru vidū bija dikastērija proprefekts, arhibīskaps Rino Fizikella.
Svētceļojums uz Svētā Pētera baziliku sākās Piazza Pia – Pija laukumā, kur atrodas arī Vatikāna Radio. Arhibīskaps Fizikella bija pirmais, kurš uzņēmās nest Jubilejas gada krustu. Laiku pa laikam, atkarībā no lietus kaprīzēm, tika vērti vaļā lietussargi, lai pasargātu ne tikai sevi, bet arī citus. Solidaritātes gars ir vienojis brīvprātīgos, kas nākuši no visdažādākajām sociālajām un profesionālajām vidēm. Saprotot, ka kopējā kalpojuma pieredze tuvojās noslēgumam, daudzos jautās zināma veida nostalģija, taču to pārvarēt palīdzēja apziņa par labi padarītu darbu, kas, kā atzīmēja arhibīskaps Fizikella, paveikts “drošības un brālīguma gaisotnē”.
Ejot pa speciāli svētceļnieku vajadzībām izveidoto Končiliacione ielas “gaiteni”, kurš jau tuvākajās dienās tiks demontēts, brīvprātīgie Jubilejas gada darbinieki lūdzās, dziedāja Svētā gada himnu, kā arī atcerējās savu pieredzi, taču pienākot pie Svēto durvju sliekšņa, vārdi apklusa, lai dotu vietu kontemplatīvam klusumam. Skatiens apstājās pie iespaidīgajām durvju virām, kuras dienu vēlāk, 6. janvārī, svinīgā ceremonijā aizvēra pāvests Leons XIV. Tās paliks ciet līdz nākamajam Svētajam gadam 2033. gadā, kad tiks atzīmēta Pestīšanas Jubileja. Brīvprātīgie uz šīm durvīm ir raudzījušies daudzas reizes, regulējot svētceļnieku plūsmas. Šoreiz viņi paši bija kļuvuši pilntiesīgi svētceļnieki. Daži pa tām ienāca, noglāstot attēlus uz durvīm, citi pārmetot krusta zīmi un savās domās izsakot lūgšanu.
Procesija turpinājās pa bazilikas centrālo navu, lai noslēgtos tās centrā. Šeit arhibīskaps Rino Fizikella rosināja noskaitīt lūgšanas, lai saņemtu atlaidas, kā arī “Ticības apliecinājumu”. “Tas bija skaists piedzīvojums,” stāsta brīvprātīgie, atskatoties uz gājumu, kas noiets ne tikai šajā īsajā svētceļojumā, bet visu gadu. “Cerība nepieviļ tikai tāpēc, ka šis gājums beidzas,” apliecināja arhibīskaps Fizikella, iedrošinot katru no brīvprātīgajiem būt par Baznīcas “dzīvo akmeni”.
Tekstu tulkoja un publicēšanai sagatavoja Inese Šteinerte
