Aizvērtas pirmās Svētās durvis, bet Dieva sirds paliek atvērta
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Kristus Dzimšanas svētku pievakarē, pēc divu dienu ilgā nepārtrauktā lietus, Romas iedzīvotāji un svētceļnieki no daudzām zemēm kuplā skaitā pulcējās Dievmātei veltītajā majestātiskajā bazilikā, lai piedalītos Svēto durvju aizvēršanas senajā rituālā, pēc kā sekoja Euharistijas svinības. Kardināls Makrickas norādīja uz augšāmcēlušos Kristu, kurš ir neizsīkstošs jaunas dzīves avots. Aizverot šīs Svētās durvis, mēs ticam, ka Augšāmcēlušā sirds vienmēr paliek atvērta tiem, kas uz Viņu cer – viņš sacīja.
Ar šo durvju aizvēršanu beidzas īpašs periods Baznīcas dzīvē, bet Dieva žēlsirdības durvis, kas vienmēr ir atvērtas, arī paliks atvērtas. “Tas, kas noslēdzas, nav Dieva žēlastība, bet gan īpašs laiks Baznīcā, un tas, kas paliek uz visiem laikiem atvērta, ir žēlsirdīgā Dieva sirds”, uzsvēra kardināls.
Jubileja aicināja ticīgos ne tikai iet pa simboliskajām durvīm, bet arī atvērt savas sirdis Dieva Vārdam, citiem cilvēkiem, piedošanai un izlīgšanai. Tātad durvju patiesā nozīme mums ir jāatklāj savā ikdienas dzīvē – mums pašiem jākļūst par atvērtām durvīm citiem. Kardināls Makrickas aicināja visus pajautāt sev, vai jubileja ir iededzinājusi mūsos cerību. Ja Dieva Vārds izgaismo visas mūsu ikdienas dzīves jomas, tad tumsai tajā nav vietas.
Svēto durvju aizvēršana 25. decembrī nebija nejaušība, jo šajā Svētās Marijas Madžores bazilikā glabājas Svētā šūpuļa relikvijas, kurā tika ielikts jaundzimušais Bērns Jēzus. Šūpulis simbolizē cerību.
