Bērna Jēzus vaiga apcere rada ilgas pēc miera
Andrea Tornielli
"Nekas tā nemaina cilvēku kā bērns. Tieši doma par mūsu bērniem un arī par tiem, kas ir tikpat neaizsargāti, caururbj mūsu sirdis." Pāvests Leons XIV šos vārdus izmantoja savā Vēstījumā Pasaules miera dienai. Visvarenais Dievs, kļuvis par cilvēku, pieņem Bērna veidolu, ir pilnībā atkarīgs no savas mātes un tēva aprūpes. Saskaņā ar mazuma loģiku, Kungs izvēlas nākt pasaulē silītes nabadzībā, nezināmā vietā Romas impērijas nomalē. Viņš ir "neaizsargāts Dievs, kura mīlestību cilvēks var atrast, tikai rūpējoties par Viņu". Raugoties uz šo Bērnu, mūsu atveidoto dzimšanas ainu galveno varoni, nav iespējams palikt vienaldzīgam pret neskaitāmo bērnu traģēdiju, kuri kļuvuši par kara upuriem, kuri nogalināti bumbu sprādzienos Ukrainā, nogalināti Gazā – vispirms raķešu uzbrukumos, tagad aukstumā, jo ir grūti piekļūt humānās palīdzības punktiem, nogalināti neskaitāmos aizmirstos konfliktos daudzās citās pasaules daļās.
Svētā Pētera pēctecis aicina gan ticīgos, gan neticīgos pieņemt un atzīt mieru, pārvarot kārdinājumu to uzskatīt par tālu un neiespējamu. Kristiešiem miers un nevardarbība ir dziļi iesakņojies Evaņģēlijā, Jēzus vārdos un darbos, kurš pavēlēja Pēterim, kad tas centās Viņu aizstāvēt, iebāzt zobenu makstī. Miers, ko augšāmcēlies Kristus sludina pasaulei, ir neapbruņots un atbruņojošs, un tas ir jāsaglabā un jākopj mūsu sirdīs, attiecībās, ģimenēs, kopienās un valstīs. Vēsture māca, cik bieži mēs, kristieši, to esam aizmirsuši, kļūstot par traģisko karu un vardarbības līdzdalībniekiem.
Šodien Leons XIV mums atgādina, ka arī mēs riskējam uzskatīt mieru par tālu ideālu, pat attaisnojot karu kā līdzekli tā sasniegšanai. Šķiet, ka publiskajās diskusijās un plašsaziņas līdzekļos dominē agresijas un konfrontācijas loģika, saskaņā ar kuru "nepietiekama sagatavošanās karam" kļūst par vainu. Šī destruktīvā un ārkārtīgi bīstamā loģika sniedzas tālu ārpus leģitīmas pašaizsardzības principa un noved pie jauna globāla konflikta bezdibeņa ar neparedzamām un postošām sekām.
"Ar uzmanīgu un auglīgu pastorālu radošumu šodien vairāk nekā jebkad agrāk mums ir jāpierāda, ka miers nav utopija," raksta pāvests. Tā vietā, lai turpinātu iet pa nežēlīgo militāro izdevumu ceļu, kas ir sasniedzis 2,5% no pasaules IKP. Tā vietā, lai ieguldītu tūkstošiem miljardu dolāru nāves un iznīcības ieroču ražošanā, kas, kā redzam, ir paredzēti skolu un slimnīcu iznīcināšanai. Tā vietā, lai radītu iespaidu, ka mūsu drošība balstās uz pārapbruņošanos un ierobežošanu, mums ir nepieciešama miera drosme. Ir jāatsāk diplomātijas, sarunu, starpniecības un starptautisko tiesību ceļš, tostarp stiprinot starptautiskās institūcijas.
Lai pāvesta Leona XIV balss nekļūst par balsi, kas sauc tuksnesī; neatstāsim Romas bīskapu vienu! Ieklausīsimies viņa vārdos un pievērsīsimies vēsturei, lai izprastu, cik veselīgs reālisms caurvij viņa uzrunas, tāpat kā viņa priekšgājēju uzrunas, kas bieži netika sadzirdētas. Mēs esam aicināti "motivēt un atbalstīt katru garīgo, kultūras un politisko iniciatīvu, kas atdzīvina cerību un novērš fatālistisku uzskatu izplatīšanos, it kā pašreizējos procesus virzītu anonīmi, bezpersoniski spēki un struktūras, kas nav atkarīgas no cilvēka gribas". Miers ir iespējams, un neprātīga bruņošanās sacensība nav veids, kā to aizsargāt. Kristiešiem miers ir kā neaizsargāta Dieva Bērna vaigs, Viņš ir trausls kā jebkurš bērns. Lai Viņa vaigs un miera vēsts, kas atskanēja pirmajā Ziemassvētku naktī, caururbj mūsu sirdis!
Tulkoja Silvija Krivteža
